Makinona piederība līgas zvaigznēm ar katru sezonu nostiprinās

Google+ Pinterest LinkedIn Tumblr +

Ir nedaudz pirms pusdienlaika vēlā augusta otrdienā. Neitans Makinons, vēl diezgan samiegojies, pieiet pie ārdurvīm un atslēdz vārtus, kas ved uz privāto ceļu pie Grandleikas aptuveni pusstundu un pāris miljonus dolāru attālumā no vietas, kur viņš uzauga. Pēc pāris minūtēm viņš atkal atslēdz vārtus – šoreiz jau uz tikko pabeigto vasaras māju. Viss ir acīmredzami jauns. Dzīvojamā istaba vēl nav izmēbelēta un izdekorēta. Neatradīsi ne pleķi uz marmora virtuvē, vai milzīgā izmēra grila aiz mājas. Baseins bijis uzpildīts, bet ne iztīrīts. Ūdens moči lejā pie piestātnes tikai pāris reizes iedarbināti. Un arī golfa zāliens priekšpusē ir svaigs – vēl nav pieredzējis Jaunskotijas ziemu.

Viss liecina par nesteidzīgu vasaras atpūtu. Pēc skata, šķiet, ka šī vieta varētu būt kāda NHL veterāna mājvieta, kur viņš izbauda dzīvi pēc karjeras. Vai varbūt vieta, kur kāda zvaigzne karjeras briedumā aizbēgtu, lai pazustu no pasaules, pēc smagas un garas sezonas. Tomēr nē – šī villa pieder Makinonam, kurš nule, kā nosvinēja savu 23. dzimšanas dienu.

Kamēr piebrauc ciemiņš, Neits dodas uz treniņa māju, iedarbina platus garāžas vārtus, no kuriem paveras skats uz ūdeni. Aiz vārtiem atrodas vienīgā pilnībā iekārtotā telpa īpašumā – Makinona mājas sporta zāle. Kaut arī diezgan tīra, tajā var redzēt pirmās pēcsezonas sviedru lāses. Te pieejami visi modernākie trenažieri, kas nepieciešami un tas, vadoties no Makinona tikko atbraukušā viesa – Endija Obraiena, kurš ir viens no atzītākajiem treneriem starp NHL zvaigznēm.

Obraiens pats nāk no Šarlotaunas, kas ir galvaspilsēta Prinča Edvarda salai – mazākajai Kanādas provincei. Kopš 2015. gada viņš strādā par Pitsburgas “Penguins” sporta zinātnes un snieguma nodaļas direktoru, bet vasarās viņš ir treneris spēlētājiem, kuru vārdi līgā ir atrodami starp labākajiem, ieskaitot Neitanu Makinonu un viņa kaimiņu Jaunskotijā – Sidniju Krosbiju. Endijs vasarās regulāri dodas uz austrumiem, tāpat kā Maks ir devies uz rietumiem, lai trenētos Obraiena sporta zālē Etobikoukā (Toronto). Kad grafiki pārklājas un nav iespējams trenēties kopā, tad mēdz pieslēgties Alekss Pianosi, Endija sens partneris, vai arī Neits strādā pēc personīgajām programmām. Jebkurā gadījumā vienmēr vēl paliek variants doties uz ledus vai sausajiem treniņiem ar savu kaimiņu.

Makinons lej sviedrus, gatavojoties sezonai.
Foto: sportsnet.ca

Neitans Makinons gatavojoties, treniņam iesildās un iestaipās, bet treneris, runājot nepavisam, neizklausās, ka šis ir seržanta un jauniesauktā modelis. Kā arī šī aina galīgi nav līdzīga NHL pirmsdrafta jauno talantu pārbaudēm, kur personāls, dzenot uz priekšu un mēģinot no viņiem izspiest maksimumu, bļauj virsū jaunajiem. Atmosfēra ir pilnīgi savādāka – viņi pārrunā pilsētas restorānus, plānus turpmākajai vasarai, jaunumus Halifaksas centrā. Vien reizēm kāda frāze atgādina, par to, kas te notiek.

“Es nesen runāju ar Sidu,” saka Obraiens. “Teicu, “skatos uz jums trīs – tevi, Sidu un Māršiju…”, ar pēdējo domājot Bredu Maršandu, no Bostonas “Bruins”. “Jūs visi esat dzīvnieki svaru zālē.” Visi trīs dzīvnieki zālē un visi trīs piederīgi līgas Elitei.

Neitans Makinons šobrīd atrodas piektajā vietā Sportsnet izveidotajā Top 100 NHL spēlētāju sarakstā, skatoties uz 2018./19. gada sezonu un neviens spēlētājs pagājušajā sezonā nav kāpis ātrāk un augstāk nekā Kolorado “Avalanche” centrs. Vai kāds būtu pieļāvis iespēju, ka viņš iekļūs kaut Top 50? Nekādu iespēju. Maks tikko bija aizvadījis vilšanās pilnu 2016./17. gada sezonu: 16 vārti un 37 piespēles (53 punkti) 82 spēlēs, spēlējot komandā, kura savācot vien 48 punktus parādīja sliktāko sniegumu savā 21 gada pastāvēšanas vēsturē.  Viņš savu labāko sniegumu līdz šim bija parādījis pirmajā 2013./14. gada sezonā, kad spēja gūt 24 vārtus un atdot 39 piespēles, savācot 63 punktus, kas gan bija pietiekami, lai izcīnītu Kaldera trofeju neesot pat 19 gadus vecam.

Pagājušā 2017./18. gada sezonā viss sakrita vietās un Makinons kļuva par neapstrīdamu franšīzes seju, kad Mets Dušēns tika aizmainīts uz Otavas “Senators”. Iespēlējot pirmo trijnieku, ar “Avalanche” kapteini Gabrielu Landeskogu un Mikko Rantanenu pa malām, Neita punktu krājums iespaidīgi palielinājās: 39 vārti un 58 piespēles, kas veido 97 punktus 74 spēlēs. Ja vien nebūtu sadursme ar Vankūveras “Canucks” aizsargu Aleksu Edleru janvāra beigās, kas liedza spēlēt pāris nedēļas, tad ļoti iespējams Neits būtu pacīnījies ar Konoru Makdeividu par līgas rezultatīvākā spēlētāja titulu. Maks palīdzēja komandai sasniegt pirmās izslēgšanas spēles pēdējo četru sezonu laikā, kļuva par vienu no trim Hārta trofejas (komandas MVP) finālistiem un tika iebalsots sezonas otrajā zvaigžņu pieciniekā aiz muguras, atstājot daudzus lielus vārdus. Atzinība par Makinona aizvadīto sezonu bija ļoti augsta. “Maiks Salivans [Pitsburgas galvenais treneris] pēc spēles ar “Avalanche” man teica, ka Neits ir labākais spēlētājs pret ko esam spēlējuši visu sezonu,” saka Obraiens.

Vai kāds to spēja paredzēt? Ja godīgi, starp lielākajiem vārdiem līgā jau sen ir bijušas runas, ka Neits varētu kļūt ne tikai par franšīzes spēlētāju, bet arī par ko daudz vairāk. Reizēm uz ledus redzot viņu darām šķiet neiedomājamo un neiespējamo, jautājums drīzāk ir bijis, nevis vai viņš spēs izlauzties, bet kad – varbūt pat kāpēc ne tagad? To, ka Makinonam ir viss nepieciešamais, lai kļūtu par superzvaigzni, to viņi zināja krietni ātrāk par pašu Neitu.

Pirmo reizi ar Neitanu Makinonu runāju viņa vecāku mājās 2009. gadā pāris dienas pēc Ziemassvētkiem. Nemelošu un teikšu, ka zināju – viņš ir izcils spēlētājs 14 gadu vecumā. Makinons nāca no Koulhārboras, kas ir Sidnija Krosbija dzimtā vieta. Varētu teikt, ka viņš sekoja karstajās pēdās, kuras bija atstājis pilsētas slavenākais dēls. Nē, Neits noteikti nebija tāda kalibra spēlētājs Jaunskotijas jauniešu hokejā kā Sids, bet viņš parādīja, ka viņš ir pārāk labs, lai paliktu mājās. Tāpāt kā Sids, viņš devās uz Šatuku – Svētās Marijas internāta hokeja skolu Minesotā. Devītklasnieks ieradies mājās uz Ziemassvētku brīvdienām, Neitam bija pāris dienas atpūtai ar ģimeni, pirms doties atpakaļ uz Minesotu.

Nevarētu viņu nosaukt par pārāk nobriedušu savam vecumam, un viņš neizskatījās pārāk ieinteresēts, kad redzēja ierodamies žurnālistu un fotogrāfu pie durvīm. Viņš lika mums apsolīt neteikt vecākiem, ka viņš līdz puskājai ielūza uz knapi aizsalušā piemājas ezera, spītējot vecāku padomam.  Neits stāstīja, ka pagājušajā vasarā stāvējis uz kādas ielas netālu no viņu mājas un vērojis Krosbiju dodamies parādē ar Stenlija kausu. Tajā brīdī viņš gan vēl pat nebija prasījis autogrāfu, kur nu vēl paspiedis roku vai runājis ar Pitsburgas kapteini. “Vienlaikus varējām slidot uz viena un tā paša ledus, viņš atradās pavisam citā līmenī,” teica Makinons.

Tai naktī Neitans Makinons viens pats devās trenēties uz vietējo arēnu, “tā bija viena no viņa ziemassvētku vēlmēm,” teica māte. Neits minēja, ka vēlas spēlēt skolas komandā jau nākamajā sezonā. Tai pašā vecumā Krosbijs ne tikai bija ticis komandā, bet arī vāca punktus bez piepūles un aizveda Šatuku līdz valsts titulam. Tas izskatījās pēc liela soļa – reti kurš nākotnes NHL spēlētājs spēja tikt skolas komandā jau 10. klasē, Džonatanu Tēvzu ieskaitot, kuru vienu no pēdējiem atskaitīja.

Labāka izpratne par Makinonu kā spēlētāju man radās, kad redzēju viņu pēc 21 mēneša spēlējam Halifaksā. Lai gan bija pagājis ne pārāk ilgs laika posms – tagad 11 dienas pirms 16 gadu dzimšanas dienas – dzīvē ļoti daudz kas bija mainījies. Pēc tam, kad neizdevās iekļūt skolas komandā, viņš sezonu pavadīja smagi, strādājot Šatukas U16 komandā. Pēc tam atgriezās Kanādā, lai spēlētu junioros, tāpat, kā Krosbijs to bija darījis. Pēc tam viņu izvēlējās kā pirmo drafta numuru Kvebekas junioru hokeja līgā 2011. gadā, atkal – tāpat kā Krosbijs tika izvēlēts.

2003. gadā Krosbiju kā pirmo numuru izvēlējās Rimouski un nebija variants, ka klubs būtu gatavs no viņa šķirties. Neitu izvēlējās Bajē Komo “Drakkar” komanda, bet uzreiz bija skaidrs, ka viņš netaisās turp doties. Saprotot situāciju un variantu, ka viņu pirmā drafta izvēle –  Neits varētu palikt spēlēt Šatukā – “Drakkar” izlēma par labu maiņai ar Halifaksas “Mooseheads”. Nevarētu gluži to nosaukt par Lindrosa un “Nordiques” līmeņa sāgu, ja vien tu neesi no Bajē Komo.

“Mooseheads” komandas rindās.
Foto: Halifax Mooseheads

Atbraucu uz Halifaksu “Mooseheads” nometnes laikā. Biju sarunājis ar klubu, ka varēšu tikties ar Neitu pirms viņa pirmās pirmssezonas spēles. Ierados laicīgi un domāju, kur gan viņš ir. Neiedomājos, ka esmu pagājis garām un neatpazinis. Jā, sejas un ķermeņi krietni spēj mainīties it īpaši pēdējos pusaudža gados un to esmu pieredzējis ne mazums, bet nespēju iedomāties nevienu citu, kurš būtu mainījies tik ļoti kā Makinons.

Vēl viena līdzība ar Korsbiju – pēc pirmā gada Šatukā Neitans Makinons sāka trenēties ar Obraienu. Viņš jau bija nedaudz izbaudījis šī trenera uzdevumus bērnu dienās. “Pēc viena treniņa, kur lielākoties taisījām izklupienus un līdzīgus uzdevumus, Endijs vaicāja, kā es pats trenējos un mans tēvs pateica, ka liek man skriet sprintus starp telefonu stabiem ar mugursomu, kad nāku mājās no skolas. Tas arī bija viss, ko darīju.”

Lai gan Maks nekad nerādīja, ka būtu apmierināts ar to, ko spēj paveikt, viņā bija sava veida pašapmierinātība, kad pirmo reizi devās pie Endija tai vasarā. “Man bija viens video no Šatukas, kur slidoju, domāju, parādīšu un Endijs būs pārsteigts, redzot, ko spēju,” Maks saka. “Kad biju 14 vai 15 gadus vecs, domāju, ka esmu ļoti labs slidotājs, bet Obraienam pietika ar vienu acs uzmetienu, lai spētu pateikt paskaties, cik ļoti tu saliecies, kad slido. Man bija ļoti daudz jāstrādā pie tehnikas. Ātri nolaidos atpakaļ uz zemes.”

Režīms, kas sekoja, bija pretēji visam, ko Makinons bija gaidījis. Obraiens likās kā misters Mijagi no filmas “The Karate Kid” ar pirms sāc skriet, iemācies staigāt mantru. Tas bija tieši tas, ko Neits visu vasaru darīja – staigāja. Visu vasaru. Stundas uz skrejceļa. Tikai staigāt. Viņš bija aizskrējis nedaudz par tālu, sprintojot starp saviem telefona stabiem.

Tas bija tieši tik garlaicīgi, cik izklausās, bet bija intensīvāk, kā varētu likties. Tā nebija tīra pastaiga pa taisnu virsmu, bet gan ar leņķi, kā minimālā kalnā “Mums vajadzēja fokusēties uz potītes muskuļu uzlabošanu un pareizu apakšstilba leņķi,” teica Obraiens. “No pieredzes zinu, cik to visu grūti ir izlabot pēc tam, ja ķeries tam klāt, kad jau trīs līdz piecus gadus darbojies ar nepareizu tehniku, būs lielas mocības to izmainīt. Ja neskaita Sidu, Neits ir vienīgais, kuram praktizēju šo tehniku un beigās nesa augļus. Ja esi jau sasniedzis NHL, tev vairs neeksistē tāda greznība, kā brīvais laiks, kur labot šāda veida kļūdas.”

“Varētu teikt, ka biju pilnīgi netrenēts, tāpēc sapratu, ka jāsāk no pašiem pamatiem,” tā sacīja Makinons. “Kādu brīdi vēl mēģināju saprast un izsekot tam, ko darām, bet pēcāk sapratu, ka man vienkārši jāuzticas Obraienam un tam, ko viņš dara.”

Treniņš ar skatu.
Foto: sportsnet.ca

Neits ne mirkli neatkāpās  no vasaras programmas, kas nav pārsteidzoši, jo viņš jau iepriekš bija pierādījis, ka ir apņēmības pilns sasniegt NHL. Un, tas arī nav pārsteigums, jo tie, kas dodas pie Obraiena, neatkāpjas no tā, kam ir piekrituši. “Kurš katrs nebūtu gatavs, manām programmām un treniņu plāniem. Visi mani klienti ir ar spēcīgu pašmotivāciju, apziņu, ka ierodas pie manis, lai sevi uzlabotu, lai ko tas arī neprasītu.” Katrā, kurš ierodas mīt tā daļa, kas Krosbiju padara par vienu no labākajiem – darba ētika.

Salīdzinot Krosbiju ar Makinonu, Pitsburgas kapteinis nav no tiem, kas viegli uzaudzē muskuļus un man tas sākotnēji izraisīja diezgan lielu skepsi. Atcerējos Sidu pirmo reizi redzam 2003. gadā, kad viņš bija tikpat vecs, kā Maks tagad, un Neits likās krietni pilnīgāks, bet to laikam var norakstīt uz atmiņas māņiem.

Makinona pirmā spēle “Mooseheads” sastāvā bija draudzības spēle pret Keipbretonu Halifaksas arēnā. No pirmās maiņas jau bija redzams, ka pretinieku aizsargiem ir grūtības tikt līdzi Neitam – viņi nebija gatavi sacensties ar šādu ātrumu. Vienā no maiņām viņš izveidoja vārtu guvumu komandas biedram un, lai gan šis bija viņa vienīgais punkts spēles protokolā, Maks viennozīmīgi bija iespaidīgākais uz ledus, kaut pats uzskatīja, ka varēja nospēlēt labāk. “Es nebiju pārliecināts par to, uz ko parakstos. Es noteikti nedomāju, ka tas būs viegli un tā arī nebija. Visi bija daudz lielāki un stiprāki. Visi centās kļūt pēc iespējas lielāki, pavadot visu laiku zālē un te es, 15 gadus vecs puika. Pavadījis vasaru staigājot uz skrejceļa, nepaceļot svarus ne reizi. Likās, ka mani vienkārši nositīs,” saka Maks.

Tie, kas vēroja viņa pirmo spēli noteikti tā neuzskatīja. “Neitans Makinons būs klasisks spēka uzbrucējs, viņš ir spējīgs izdarīt nepieciešamus spēka paņēmienus, lai radītu spēles situācijas. Viņš liels ar eksplozīvu uzrāvienu,” teica Pols Galagers Floridas “Panthers” skauts, kurš bija Krosbija pusaudžu gadu treneris. “Mooseheads” ģenerālmenedžeris Kems Rasels piekrita un pat uzdrīkstējās salīdzināt viņu ar superzvaigzni Pāvelu Burē, kurš vēlāk tika uzņemts Hokeja Slavas zālē. “Neits ir parādījis, ka pārvalda lieliskas ātruma īpašības, tāpat kā Burē un jo spēcīgāks viņš kļūs, jo lielāku ātrumu spēs sasniegt.”

Pabeidzot savu otro sezonu “Mooseheads” sastāvā, Maks bija parādījis, ka ir labākais spēlētājs visā Kanādas Hokeja līgā (CHL). Savu īso juniora karjeru viņš pabeidza ar hat-trick un divām piespēlēm uzvarā pār Portlendu Memoriālā kausa finālā, kas varētu būt labākais sniegums. Par spīti tam, tuvojoties NHL draftam, liela daļa skautu Makinonu lika aiz Portlendas aizsarga Seta Džonsa. Vēl bija arī tādi, kas uzskatīja, ka Maka komandas biedrs Džonatans Druīns būs labāks, nonākot nākamajā līmenī. Kolorādo piederēja tiesības uz drafta pirmo izvēli un viens no entuziastiskākajiem cilvēkiem saistība ar Makinona izvēlēšanos bija jaunais “Avalanche” treneris – Patriks Ruā. “Trenējot Kvebekas “Ramparts”, pietiekami daudz viņu redzēju un zināju, viņš jau tagad ir gatavs doties laukumā.”

Neits meklē savu izdevību.
Foto: nhl.com

Ruā pirmā sezona aiz “Avs” soliņa bija pelnrušķītes stāsts. Par spīti visiem analītiķiem, kuri teica, ka komanda visdrīzāk atkal varētu loterijā izcelt drafta pirmo izvēli, Kolorādo apņēmīgi uzvarēja spēli pēc spēles, tiekot pāri komandām, kur tam uz papīra nevajadzēja notikt. Komanda sezonu noslēdza ar divīzijas titulu un Neitans bija viens no lielākajiem ieročiem, lai šo sasniegtu. “Man šķiet, ka guvu divus vārtus pirmajās 25 spēlēs, pēcāk kādus desmitos vārtus janvārī. Tā man vienmēr ir bijis – karsts/auksts, karsts/auksts uz pārmaiņām, arī junioros tā bija.” Makinona pirmā sezona noteikti nebija līdzīga Ovečkinam vai kādam līdzīgam snaiperim, bet drīzāk līdzinājās Kaldera kausa ieguvējam Džefa Skineram un Džonatana Hūberdo pirmajam gadam, rādot ļoti cerīgu skatu uz labu NHL karjeru pirmajā maiņā, kaut varbūt ne gluži superzvaigznes līmenī. Makinons Kaldera trofejas [labākais jaunais spēlētājs] balsošanā apsteidza Taileru Džonsonu un Ondreju Palātu, kuri pārstāvēja Tampabejas zibeņus.

Nākamajā sezonā “Avs” diezgan smagi atkrita atpakaļ, arī Makinona statistika ievērojami kritās. Kad komanda parakstīja sešu gadu, 44 miljonu dolāra līgumu 2016. gada vasarā, viss balstījās uz augstām cerībām nākotnē. Jā, viņam bija izcilas ātruma īpašības, eksplozivitāte. Jā, labākā komandā noteikti viņš parādītu vairāk. Vilšanās Kolorādo bija diezgan liela, un tā nebija tikai ar komandas sniegumu.

Izmantotie resursi: sportsnet.ca

Share.

Leave A Reply

Time limit is exhausted. Please reload CAPTCHA.