Teodors Bļugers uz viena ledāja ar pasaules labākajiem hokejistiem

Google+ Pinterest LinkedIn Tumblr +

Misteram Bīnam bija viens mierīgs, bet uzticīgs draugs Teddy bear [lācis Tedijs – tulk.], latvietim Teodoram Bļugeram Ziemeļamerikā ir tādi pati iesauka, bet lācīša tēlu viņš sevī attaisno ar nosvērtu, bet kaujiniecisku attieksmi. Latviešu centra uzbrucējs aizvada savu pirmo sezonu Nacionālajā hokeja līgā (NHL), izsaukumus uz Pitsburgas “Penguins” komandu nāca ilgi, bet Bļugers pacietīgi gaidīja savu iespēju. Tagad sēžot vienā ģērbtuvē, starp pasaules labākajiem hokejistiem Sidniju Krosbiju un Filu Keselu, latvietis liek par sevi runāt, jo arī laukumā darbi apliecina Tedija kvalitātes zīmi.

Intervija notika 19. martā, sagatavota žurnālam “Sporta Pazinējs”.

-Spēlējot Amerikas hokeja līgā (AHL), pildīji centra uzbrucēja pienākumus, bet NHL jāpielāgojas spēlēt malā. Uzdevumi atšķiras, mainot pozīciju laukumā?

-Pēdējos gados gandrīz visu laiku spēlēju centrā, atbraucu uz NHL, un teica, ka jāspēlē malējā pozīcijā. Man vienalga, kurā uzbrucēju pozīcijā spēlēju, jūtos labi gan centrā, gan malā. Spēlējot malā ir mazliet vieglāk darboties aizsardzības zonā. Katrai pozīcijai atšķiras pienākumi, man patīk spēlēt abos posteņos.

-Marta beigās pret Filadelfijas “Flyers” komandu guvi vārtus, bet vienā spēles epizodē sanāca neierasts gadījums. Pirmie ielaidāt vārtus, kurus neieskaitīja, jo bija fiksēta spēle vārtsarga laukumā. Pretinieki pieprasīja coaches challenge [trenera izaicinājums – tulk.], kuru pēc tam ieskaitīja. Savukārt pēc tam “Penguins” treneris arī pieprasīja skatīt epizodi, jo nebija fiksēts aizmugures stāvoklis, beigās vārtus neieskaitīja. Šādas epizode iedeva papildu asumu pret principiāliem pretiniekiem kā “Flyers”?

-Runājot par vārtu guvumu, paveicās, jo Fils [Kesels] uzmeta uz vārtiem un ripa atlēca man tieši uz nūjas lāpstiņas. Tādu gadījumu, ka vārtu atkārtojumu skatītos vairākas reizes nebiju redzējis. Mēs jau zinājām, ka bija aizmugures stāvoklis, lai gan pēc “Flyers” coaches challenge vārtus ieskaitīja. Mums jau viens no tiesnešiem teica, ka netika fiksēts aizmugures stāvoklis, tāpēc vārtu guvums nav jāskaita.

-Kādu laiku pirms regulārās sezonas izskaņas tikāties ne tikai ar principiālo “Flyers”, bet arī Vašingtonas “Capitals” vienību, kas futbola kontekstā būtu kā Madrides “Real” pret “Barcelona”. Pret Aleksandra Ovečkina pārstāvēto “Capitals” pingvīni vairākas reizes cīnījušies izslēgšanas spēlēs. Pirms šādām spēlēm komandā valda kaujinieciskāka gaisotne?

-Attieksme ir citādāka, jo vairākas reizes pret abām komandām spēlēts play-off, pret “Capitals” vispār gara vēsture. Viņi ļoti labi zina viens otru, tāpēc noskaņojums ir savādāks. Man pret šīm komandām bija tikai pirmā tikšanās. Regulārās sezonas noslēgumā visas komandas cīnās par play-off, visi punkti ir svarīgi. Komandā valda izslēgšanas spēļu atmosfēra un hokejs ir augstas intensitātes. Katra kļūda un moments var izšķirt spēli, tāpēc ir ļoti liela atbildība.

-Spēle pret “Capitals” bija īpaša ne tikai derbija ziņā, bet Jevgēņijs Malkins guva savu 1000. punktu karjerā. Kādu laiku spēlēji vienā maiņā ar Malkinu un Keselu. Cik viegli bija saprasties ar šiem hokejistiem?

-Es nebiju spēlējis ar tāda līmeņa hokejistiem. Mēģināju viņiem dot ripu, bet pats spēlēt primitīvāk – iet uz vārtiem un atbrīvot vietu laukumā. Viņi ļoti labi redz spēli, dod labas piespēles un veido nestandarta situācijas. Centos netraucēt abiem hokejistiem, lai viņi izpaužas ar savu spēli.

-Ja neizdevās kāda spēles situācija, tad pēc maiņas viņi nebija bargi pret tevi?

-Nē, viņi man neko neteica, bet paši dusmojās uz sevi, ka neizdodas realizēt momentus. Viņi grib labi nospēlēt un iemest vārtus.

Teodors Bļugers ir svarīga Pittsburgh Penguins sastāvdaļa. Jautājums, vai latvietis paliks sastāvā, kad traumētie atgriezīsies ierindā

Geplaatst door Hokeja Blogs op Woensdag 27 maart 2019

-Atbraucot uz Ziemeļameriku, Malkins neprata runāt angliski, dažreiz vēl tagad tēlo, ka nemāk. Jūs savā starpā komunicējat krieviski?

-Ģērbtuvē ir mazliet klusāks, nekā domāju, viņš vairāk runā ar hokejistiem, kuriem spēlējis ilgāk Keselu un Krosbiju. Man nav daudz sanācis ar viņu komunicēt, kad sanāk, tad pasaka kaut ko smieklīgu. Viņi abi divi ar Keselu viens otram jokus stāsta.

-Šosezon tev sanāk spēlēt kopā ar daudz zvaigznēm, bet ceļš līdz NHL bija ilgāks, nekā pats iecerēji. Gandrīz trīs sezonas fārmklubā un tikai šosezon tiki pie spēlēšanas lielajā komandā. Tas audzināja pacietības mēru?

-Tu nekad nevari zināt trenerus, kāpēc viņi nesauc tevi uz augšu, vai ko viņi domā. Es mēģināju parādīt savu labāko sniegumu, man AHL šajā sezonā gāja ļoti labi. Sanāca, ka lielajā komandā spēlētāji bija guvuši traumas, tāpēc mani izsauca. Protams, tās bija patīkamas emocijas. Fārmklubā katru dienu strādāju un uzlaboju savu sniegumu. Cerēju, ka mani izsauks, lai gan nekad tu nevari zināt, kad tas notiks. Domāju, ja ne šogad, tad varbūt nākamgad sanāks. Tu vari domāt, kāpēc tevi nesauc, bet tas neuzlabos situāciju.

-Vasarās diezgan nopietni strādāji pie slidošanas tehnikas. Tas bija viens no pakāpieniem, kurš bija jāsataisa, lai tiktu NHL?

-Tas man palīdzēja, bet jāturpina pie tā strādāt. Trenēju arī metienu, roku tehniku, zināju, ka man tas palīdzēs, kad spēlēšu NHL.

-Tev treneri norādīja uz niansēm, kuras jāuzlabo, lai spēlētu NHL?

-Treneri man ieteica, bet tu pats arī jūti, ko vajag uzlabot.

-Sezonu iesāki fārmklubā un uzrādīji ļoti labu sniegumu. Beigās izsaukumus izjauca tavas brīvdienas. Atpūties Minesotā pie draudzenes, bet saņēmi zvanu no Pitsburgas “Penguins”. Kā notika viss process?

-Mums četras dienas bija AHL “Zvaigžņu spēles” pārtraukums. Visi aizlidoja projām, kāds uz mājām, bet cits atpūsties. Man piezvanīja no “Penguins” un teica, ka jābrauc uz lielo komandu. Ekipējuma menedžeri no Vilksberī savāca nūjas un formu, viens no viņiem aizbrauca uz manām mājām un paņēma uzvalkus. Nākamajā dienā biju Pitsburgā, kā arī mantas jau bija atgādātas. Tāda situācija ir ierasta, jo nekad nevar zināt, kad kādu spēlētāju izsauks uz augšu. Biju pārsteigts par negaidīto izsaukumu.

-Pagājušajā sezonā saņēmi izsaukumu uz NHL, bet neaizvadīji nevienu spēli. Braucot uz Pitsburgu neiezagās galvā doma, ka atkal varētu netikt pie spēlēšanas?

-Man sākumā nepateica, ka es simtprocentīgi spēlēšu. Braucot uz Pitsburgu, zināju, ka izsaukums negarantē spēlēšanu. Tas ir labs solis uz priekšu, bet galvenais bija nospēlēt kādu spēli, nevis kā pagājušogad.

-Pirmā spēle bija 30. janvārī pret pārliecinošu līgas līderi Tampabejas “Lightning”. Pirmajās spēles maiņās kājas bija pasmagas?

-Pirms spēles biju mazliet nervozs, bet pirmajā maiņā izgāju un mūsu maiņa uzreiz guva vārtus. Pagāja desmit sekundes un mūs uzreiz nomainīja, pēc trim maiņām jau iegāju spēles ritmā. Protams, viss bija citādāk un ātrāk nekā AHL. Mēģināju spēlēt savu hokeju un nedomāt, kas stājas pretī. Jebkura NHL komanda var uzvarēt citu līgas klubu, jo šeit nav sliktu komandu.

-Pirmajā spēlē vārtus neguvi, bet nākamajās divās katrā izcēlies ar vārtu guvumu. Kas vairāk paliks atmiņā debijas spēle vai debijas vārti?

-Abi divi notikumi ir atmiņā paliekoši, bet spilgtāk noteikti atcerēšos vārtus. Pirmajā spēlē es nerādīju savu labāko sniegumu, otrajā mačā iemetu un uzreiz radās pārliecība. Tas man palīdzēja turpinājumā spēlēt labāk.

-Pēc debijas spēles tev ģērbtuvē pasniedza labākā spēlētāja apbalvojumu – ķiveri. Nopelnītais pagodinājums izskatās diezgan smags.

Warrior helmet [kareivja ķivere – tulk.]pēc spēles pasniedz neatlaidīgākajam hokejistam, kurš spēlēja ar lielāko pašatdevi. Pēc pirmās spēles ķiveri iedeva Džeks Gencels, pateicu pāris vārdus un darbs turpinājās tālāk.

-Savu NHL karjeru iesāki ļoti labi, bet vienā spēlē pēc rikošeta ripa ielidoja savos vārtos. Pēc tam tevi nosūtīja atpakaļ uz fārmklubu, tas nebija saistīts ar ielaistajiem vārtiem. Ar kādām sajūtām devies atpakaļ uz AHL?

-Nebija patīkamas sajūtas, ka mani nosūtīja uz fārmklubu. Negribējās braukt atpakaļ uz AHL, bet Vilksberī aizvadīju divus treniņus un atkal saņēmu izsaukumu uz augšu.

-Pitsburgas “Penguins” galvenais treneris Maiks Salivans ir viens no kolorītākajiem līgas treneriem, tev ir sanācis ar viņu komunicēt?

-Individuāli ar viņu neesmu runājis, spēles laikā pasaka kāda nianses, bet vispār nav komunikācija.

-Treneru korpusā ir bijušais spēlētājs Sergejs Gončars, ar kuru vari komunicēt krievu valodā. Ar kuriem treneriem tu biežāk runā?

-Ar Gončaru dažreiz runājam, kā iet pa dzīvi, viņš man jautājis arī par Latviju. Viņš vairāk atbild par aizsargiem un vairākumu, dažreiz varbūt pasaka spēles nianses, kuras uzlabot. Vairāk runāju ar Marku Reki, viņš vairāk atzīmē kļūdas vai epizodes, kurās varēju nospēlēt citādāk. Es viņu jau pazīstu četrus gadus, jo atbraucot uz Pitsburgu, Reki bija spēlētāju attīstības treneris. Pēc treniņiem ar viņu papildus strādājam uzbrukuma zonā, vai dažreiz pēc spēlēm viņš parāda nianses.

-Spēļu grafiks jums ir ļoti intensīvs. Kā fiziski un morāli var atjaunoties starp spēlēm, kad dzīvošana ir viesnīcā vai lidmašīnā?

-Psiholoģiski ir grūti, ka katru otro dienu ir spēles, fiziski arī nav viegli. Mums nav daudz treniņu, bet viss apkalpojošais personāls ar mums strādā, lai atjaunotu organismus un nodrošinātu labākos apstākļus.  

-Fārmklubā spēlē līdzīgas sistēmas hokeju kā NHL. Kādas ir atšķirības vai papildinājumi lielajā komandā?

-Taktiskie zīmējumi ir līdzīgi, bet NHL spēle iet caur shēmām.

-AHL mazākumā treneri tev uzticējās, tagad arī lielajā komandā novērtē tavas iemaņas. Kādas ir lielākās izmaiņas?

-Lielāka atšķirība ir meistarības līmenis, daudz grūtāk spēlēt aizsardzībā. Pret katru pretinieku mēs aizsargājamies savādāk. Pret Vašingtonu viens spēlētājs stāv pret Ovečkinu, spēlējot ar citām komandām, aizsardzības taktika atkal mainās. Mazākumā aizsardzību pielāgojam pretinieku uzbrukumam.

-Ja Ovečkins met, tad labāk ripu nebloķēt, bet dot iespēju vārtsargam to prieku ķert ripu?

-Jā (smejas). Tāpēc viens spēlētājs visu laiku vaktē Ovečkinu, lai viņš nevar dabūt ripu.

-Pitsburgas komandā ir daudz zvaigžņu – Malkins, Kesels, Letangs, Krosbijs. Ko tu esi iemācījies vai aizguvis no šo hokejistu ikdienas?

-Visvairāk uzmanību pievēršu Krosbijam, jo viņš ir īsts profesionālis. Daudz strādā fiziski un mentāli, viņš zina, kas jādara, lai būtu savā labākajā formā. Kādreiz vairāk pastrādā, citreiz mazāk, lai nepārslogotu sevi, zinot, ka vakarā būs daudz jāspēlē. Katru spēli Krosbijs aizvada ar maksimālu atdevi – lielisks meistars.

-Kā kapteinis viņš ģērbtuvē daudz runā vai arī uz spēlētāju soliņa?

-Ģērbtuvē viņš nesaka nekādas uzrunas, arī nebļauj uz hokejistiem. Savas līdera dotības viņš parāda ar spēli, nevis runāšanu.

-Ģērbtuvē esi sēdējis starp Keselu un Krosbiju, ar kuru no hokejistiem vairāk runā?

-Vairāk runāju ar Krosbiju. Viņš man jautā parastas lietas, kur es aizgāju paēst, kādu labu restorānu izmēģināju, ko interesantu pilsētā darīju. Runājam arī par Latviju, kad 2006. gadā viņš pasaules čempionātā spēlēja Rīgā. Labi atceras spēli pret Latviju, kad Kanāda uzvarēja ar 11:0 un fani uz ledus meta naudu, kurpes. Pēc cilvēka nevarētu pateikt, ka viņš ir labākais spēlētājs pasaulē, ļoti viegli komunicēt.

-Ja Krosbijs atceras sagrāvi pret Latviju, tad viņam palicis slikts priekšstats par mūsu valsti?

-Viņš par Latviju izteicās ļoti labi, ka patīk Vecrīga un pilsēta pati par sevi. Viņš teica, ka patīk karstasinīgie Latvijas fani, kuri nevis tikai skatās, bet jūt līdzi savai komandai.

-Ar kuriem hokejistiem tu pats vairāk komunicē?

-Vairāk runāju ar Geretu Vilsonu, jo vislabāk pazīstu. Pēdējos trīs gadus spēlējam kopā – divus Vilksberī, bet tagad vienu Pitsburgā. Pirmo mēnesi, kad man šeit nebija mašīna, tad es ar viņu kopā braucu uz spēlēm un treniņiem.

-Tagad tu dzīvo viesnīcā?

-Pirmos divus mēnešus dzīvojām parastā viesnīcā, bet tagad dzīvojam citā hotelī centrā, kur pašiem ir virtuve un jūtos kā dzīvoklī.

-Pitsburga iedzīvotāju skaita ziņā ir divas reizes mazāka par Rīgu. Kā esi iedzīvojies un ko dari brīvajā laikā?

-Pēc dzīvošanas Vilksberī jūtos kā lielpilsētā. Šeit ir daudz restorānu, var iet pastaigāt pa pilsētu. Vilksberī man nebija tāda iespēja. Brīvajā laikā sanāk palasīt grāmatas vai paskatīties kādu filmu, bet pēdējā laikā nav bijis laika blakus nodarbēm. Ar komandas biedriem citreiz aizejam paēst uz restorānu.

-Komandas biedrs Mets Kalens sasniedza pusotru tūkstoša spēļu robežu. Hokejistam jau 42 gadi, bet kādu recepti no viņa var aizgūt, ka līdz tādam vecumam var spēlēt tik augstā līmenī?

-Recepti viņam neesmu jautājis, bet viņš arī ļoti profesionāli darbojas. Pēc spēlēm aiziet uz trenažieru zāli darboties. Priekš sava vecuma un tik daudz aizvadītām spēlē, viņš ir ļoti labs spēlētājs.

-Par godu zīmīgajam sasniegumam komanda viņam uzdāvināja mašīnu. No cik lielas summas nācās šķirties, lai papildinātu dāvanas fondu?

-Viņi to izdomāja, pirms es vēl biju komandā, tāpēc man neprasīja.

-Sanāk uzturēt kontaktu ar abiem NHL spēlējošajiem latviešiem – Zemgu Girgensonu vai Rūdolfu Balceru?

-Kad Balceru izsauca, tad es viņam uzrakstīju, pēc tam apsveicām arī viens otru ar pirmajiem vārtiem.

-Savu vienu izsisto zobu vietā liksi pēc sezonas beigām?

-Es domāju, ka pagaidām nelikšu.

-Tev jānovēl nedoties palīgā Latvijas izlasei pasaules čempionātā, bet ar NHL komandu aizcīnīties līdz Stenlija kausa finālam, ja tomēr gadīsies paklupt, vai apsvērsi pievienoties izlasei? 

-Protams, došos palīgā izlasei, ja būs tāda iespēja.

Avots: https://www.pafbet.lv/static/cms_content/betting/sp-magazine-2019-01.pdf

Share.

Leave A Reply

Time limit is exhausted. Please reload CAPTCHA.