Toms Strauss: Mērķis bija likt cilvēkiem saprast, ka Liepājā hokejs atgriežas

Google+ Pinterest LinkedIn Tumblr +

Septembrī startēs Latvijas Virslīgas 80. jubilejas sezona. Pagājušajā gadā vietējais čempionāts pierādīja, ka Latvijā hokejs nekur nav pazudis. Klubi nopietnāk sāka attiekties pret spēli, kura tiek rādīta mūsu skatītājiem. Tika piesaistīti jauni hokejisti, klubi sniedza detalizētākus apskatus par spēlēm un notikumiem, kas norisinās komandās. Tāpēc skatītāju interese neizpalika un daudzi novērtēja Latvijas Virslīgas koptēlu. Aizvadītās sezonas izslēgšanas spēles vien pierādīja, ka skatītāji ir ieinteresēti doties uz pašmāju komandu spēlēm. Tomēr, ne tikai Virslīga bija iemesls pastiprinātai tautas kustībai. Pagājušajā sezonā atdzima Latvijas 1. Līga, kurai tika izrādīts ne mazāks uzmanības skatiens kā Virslīgai.

Viens no Latvijas Virslīgas aktīvākajiem klubiem ir “Liepāja”. Pēc vienas sezonas pārtraukuma Liepājā hokejsToms Strauss atgriezās piesakot sevi skaļi – izcīnīta bronzas medaļa. Protams, galvenais mērķis bija un būs zelts, bet priekš pirmā gada jebkura medaļa ir augsts sasniegums. Divus galvenos kluba kurētājus tauta jau pazīst – Aleksandrs Cicurskis un komandas galvenais treneris Igors Ļebedevs. Tas ir tikai priekšplāns, bet šim tandēmam jāpievieno vēl viens cilvēks, kluba menedžeris Toms Strauss. Trīs minētās personas bija iniciatori jaunā kluba izveidei. Pienākumi ir sadalīti godīgi, kā jau komandās ierasts.

Toms ir 25 gadus vecs entuziastisks hokeja mīlis, kurš lielu savu dzīves daļu velta hokejam. Spēlējis hokeju arī pats, bet traumas dēļ bija spiests to pamest, tomēr spēlē viņš palika. Trenera karjeru uzsācis Rīgā strādājot ar gados jaunajiem hokejistiem. Tāpat bijis trenera asistents Renāram Princim pie lielajiem “Pērkons” puišiem. Līdz parastā vasaras dienā saņēma zvanu no Liepājas ar jautājumu vai pieņems jaunu izaicinājumu. Strauss nevilcinājās un desmit minūšu laikā pieņēma lēmumu. Tagad ar ģimeni viņš dzīvo Liepājā un vada vienu no Latvijas spēcīgākajiem klubiem. Toms Strauss ir optimists, tajā pašā laikā uz lietām skatās reāli un saka, ka Liepājā ar hokeju viss ir labākajā kārtībā. Cilvēkiem nav par ko uztraukties, jo hokejisti nākotnei tiek gatavoti.

-Liepājā strādā jau ceturto sezonu. Jūties kā liepājnieks?

-Pa lielam jā, jo laiks ātri iet. Nav variantu, ir jājūtas kā liepājniekam, gan ar darbu, gan ģimeni esi uz vietas. Ar saviem džekiem jāsitas par vārdu, kas ir uz krekla virsū.

-Pamest savas mājas nekad nav viegli, kā bija pārcelties no galvaspilsētas uz Liepāju?

-Liekas, ka grūtības man tas nesagādāja. Nekas jau nemainījās, halle tāda pati, ledus tāds pats un darba pienākumi arī ir tādi paši. Atšķīrās tikai blakusapstākļi. Liepājā es sāku strādāt jūlijā, tad bija brīvais režīms, arī tikai viena komanda. Kamēr viss iekustējās un pamodās, tad likās klusums apkārt. No mājas līdz hallei trīs minūtes, līdz jūrai – minūte. Viss bija pavisam savādāk, un klusums. Darba ziņā nekas diži nemainījās.

-Darba pienākumos tev tika uzticēti jaunie hokejisti?

-Sāku ar 2003., 2004. gada dzimušajiem hokejistiem, ar kuriem es vēl joprojām strādāju.

-Kurā brīdī notika pavērsiena punkts tavā karjerā, kad tiki uzaicināts Liepājas hokeja saimē?

-Nedēļu pirms U18 komandas nometnes, braucu pie tēta atpūsties uz Saulkrastiem. Viņam zvanīja Miša Vasiļonoks un prasīja manu numuru. Piektdienas vakarā Vasiļonoks sazvanīja mani, pirmdienā jau biju Liepājā un parakstīju līgumu. Nākamajā piektdienā es ar visām mantām biju pārvācies uz dzīvi vēja pilsētā. Lēmumu pieņēmu desmit minūšu laikā. Kāpēc nē?! Nebija neviens iemesls, lai kaut ko nepamainītu. Rīgā biju nostrādājis sešus gadus. Pateikt “nē” vienmēr var, laikam bija lemts kaut kam mainīties. Līgumu pagarinām ik pēc sezonas.

-Laikā, kad devies uz Liepāju, tad vēl pastāvēja Liepājas “Metalurgs”, bet drīz vien tas nogrima. Līdz pagājušajai sezonai strādāji tikai ar mazajiem hokejistiem?

-Man bija tikai mazie, plus viens otram gājām palīgā, ja bija nepieciešamība.

-Pagājušogad, pēc sezonas pārtraukuma, Liepājā atkal atgriezās lielais hokejs. Tev tika uzticēta menedžera loma, kad dzima ideja par komandas izveidi?

-Izjuka visa “Metalurga” sistēma, mūs pilnībā pārņēma sporta skola. Ap februāri [2014. gadā] parādījās runas, ka varbūt būs komanda. Lēnām sākām domāt, kurš ko varētu darīt. Sakrita, ka tagad darbojamies ar Igoru [Ļebedevu], kā galveno treneri un Sašu [Cicurski], trenera palīgs. Es ar viņiem visu pagājušo sezonu gāju uz ledus, stāvēju uz soliņa un pildīju menedžera pienākumus. Ietrāpīju visā iekšā, tagad jau aiziet otrā sezona.

-Kurš bija iniciators, ka vajag atdzīvināt lielo komandu Liepājā?

-Ideja, ka komandai ir jābūt dzima visiem kopā, citādāk no tā, ko mēs darām ar bērniem un jauniešiem absolūti nav

Toms Strauss vēl Rīgas laikos ar Renāru Princi

Toms Strauss vēl Rīgas laikos ar Renāru Princi

nekāda jēga. Vajadzēja būt piramīdas pašai augšdaļai. To pusgadu halle bija mirusi – pilnīgs tukšums, gaismas nedega, nekas nenotika. Šobrīd, kad jau ir lielā komanda, tad dzīvība ir atgriezusies, tie paši skatītāji. Visu laiku ir kustība, par hokeju kāds runā un domā. Pagājušā sezona pierādīja, ka diezgan daudz par mums arī runā presē. Cilvēki, kuri ir atbildīgi par presi izdarīja lielu darbu. Ļoti daudz, kas tika darīts, līdz ar to arī līgas prestižs tika paaugstināts. Mēs un “Kurbads” esam divas spilgtākās komandas, kas parādīja to, ka cilvēkiem ir jāredz un jādzird kas notiek Latvijas hokejā.

-Tas tomēr tev arī bija jauns izaicinājums kļūt par ģenerālmenedžeri. Jums komanda bija jāsāk veidot no nulles. Kā sākās spēlētāji piesaiste?

-Pirmajā gadā spēlētāju piesaiste vairāk bija Sašam Cicurskim. Tas ir cilvēks ar 50 vai pat 60 gadu pieredzi hokejā, līdz ar to pazīstami viņam ir visi. Mēs jau sākām ar liepājniekiem, viņš vairāk uz to spieda. Mani uzdevumi bija sakārtot, lai mēs izskatāmies pēc komandas – vienmēr ir paēduši, saģērbti un tādas lietas. Šobrīd jau ir otrais gads, tagad visi kopā strādājam un domājam, ko ņemt, no kurienes ņemt un cik tas mums maksās.

-Prioritāte bija liepājnieki, bet kā notika vērtēšana, kuru spēlētāju ņemt, un kuru izsvītrot no saraksta?

-Uztaisījām pilnīgi neraksturīgā laikā treniņnometni – aprīļa pēdējā nedēļā. Izzvanījām visus, kam varēja piezvanīt, pazīstamiem un nepazīstamiem. Teicām, ka vācamies kopā, jo Liepājā tiek taisīta komanda, interesenti, lai ierodas uz nometni. Mēs uz ledus bijām 60 cilvēki, 7 vai 8 vārtsargi tam visam klāt. Paši iegājām ģērbtuvē un teicām: super! Gājām uz ledus, strādājām svaru zālē. Nedēļu pabeidzām un pateicām visiem paldies par darbu. 3. jūlijā sākām ar reālajiem kandidātiem, bez nekādas atlases, kas vēlētos pievienoties. Mērķi pirmajai atlasei bija, lai cilvēkiem liktu saprast, ka Liepājā hokejs atgriežas. Otrajā nometnē arī bija ap 40 cilvēkiem, jūlija un augusta garumā tika atsijāti spēlētāji, palika tie ar kuriem sezonā strādāsim. Bonuss mums ir fārmklubs – Liepāja Juniors, kas spēlē pirmajā līgā. Ir iespēja nosūtīt spēlētāju uz leju. Nav tā, ka stāv 40 cilvēki rindā un gaida savu iespēju uzspēlēt. Viņiem visu laiku ir spēļu prakse, trenējās un sitās par vietu sastāvā tālāk.

-Pagājušosezon Liepājai bija spēcīgs sastāvs, bet kā šovasar vedās ar spēlētāju piesaisti?

-Šovasar mēs sākām mazliet vēlāk – 27. jūlijā. Noteikti masa nebija tik liela kā pagājušogad, bet tāpat mēs esam nonākuši līdz tam, ka ir iespēja atsijāt. Atgriezušies liepājnieki, kas pārauguši MHL vecumu. Šobrīd pārbaudes spēlēs skatāmies, kurš ko var, jo šogad koncepts ir pamainīts. Šosezon spiedīsim uz divām profesionālām maiņām un divām jauniešu maiņām, 95 procenti uz vietējiem džekiem. Strādājam nākotnes vārdā.

– Koncepts tika pamainīts nākotnes vārdā?

-Sapratām, ka kaut kas ir jāpamaina. Īsti pareizi, tas kā bija pagājušogad, nebija. Labāk ir ieguldīt jaunajos spēlētājos nākotnes vārdā.

-Šī vasara nebija tik ļoti saspringta kā aizvadītā?

-Jūlijs un augusts mums ir trakākais mēnesis. Telefons sāk zvanīt septiņos no rīta un principā nebeidz zvanīt nekad. Vienmēr ir kaut kādi jautājumi un lietas, kas jārisina. Pa miegu var aizmirst šajos divos mēnešos. Pilnībā visi, kas mēs esam piesaistīti smagi strādājam. Garlaicīgi nav pilnīgi noteikti. Tagad jau jūt, ka tuvojās vasaras posma beigas. Līdz pirmajai spēlei sastāvs būs tāds, kādam tam ir jābūt.

-Plašsaziņas līdzekļos bija minēts, ka šogad Liepājas komandai ir nelielas finansiālas problēmas. Vai baumas ir patiesas?

-Mazāk vajag lasīt muļķības un nevajag ticēt, kas rakstītas internetā. Viss ir labākajā kārtībā. Ja mēs nepērkam sešas maiņa nenozīmē, ka mums nav naudas. Līdzekļus mēs ieguldām lietderīgāk. Pa lielu naudu nav māksla nopirkt spēlētājus no jeb kurienes.

-No aizvadītās sezonas sastāva komandu ir pametuši vairāki vadošies hokejisti. Iemesls kāpēc viņi nepalika Liepājā bija jaunais koncepts – divas maiņas vadošās un divas jauno hokejistu?

-Pagājušogad mums bija noslēgti līgumu ar aptuveni 35 hokejistiem. Skaidrs, ka no tās hokejistu grupas mums vajag tikai desmit spēlētājus. Protams, bija kas aizgāja paši, no otras daļas mēs atvadījāmies paši, kurus mēs neredzējām šī gada modelī.

-Šovasar mēģinājāt piesaistīt arī slovāku uzbrucēju Peteri Gapu, diemžēl, pārbaudes laiku hokejists neizturēja. Kāpēc hokejists neuzrunāja jūs ar savu spēli?

-Viņš ielidojas otrdienas naktī. Atbrauca uz Liepāju, trīs stundas pagulēja un mums bija jābrauc spēlēt Brocēnos pret “Beibaris”. Īsti nebija no viņa ko redzēt. No savas pilsētas līdz Liepājai viņam ceļā bija jāpavada 14 stundas, ar visām pārsēšanām. Ar treneriem vienojāmies, ka dosim viņam vēl vienu iespēju piektdienā, kad bija otrā spēle mājās. Diemžēl, nepierādīja sevi, divās vadošajās maiņās neredzējām viņam vietu.

-Hokejists savu karjeru bija aizvadījis tikai Slovākijā, kā jūs atradāt viņu?

-Caur aģentiem, viņi mūs paši atrod. Mums nav jāuztraucas par uzmanības trūkumu, jo e-pasts ir pilns, telefons zvana. Tāpat ziņas nāk uz facebook.com, liekās smieklīgi, bet mūsdienās sociālie tīkli ir ļoti nopietna lieta. Sociālajos tīklos viens otru var atrast, šobrīd feisbukā man nāk nopietnāki piedāvājumi nekā uz e-pastu. Pašam tas liekās ļoti interesanti.

-Pirmais šāviens ar leģionāru piesaisti bija garām, bet varbūt plānos ir kāds cits ārzemju hokejists?

-Šobrīd nav plānos neviens hokejists. Par dažiem mēs bijām domājuši, bet laikam nē. Daudzi vietējie džeki ir atgriezušies, kas ir pārauguši MHL vecumu, viņi ir ļoti laba līmeņa spēlētāji priekš Latvijas Virslīgas.

-Otro sezonu Rīgas “Dinamo” fārmklubs būs Liepājas komanda. Ko tas paredz Liepājas klubam?Toms Strauss

-Šogad ir nedaudz pamainīti noteikumi, ka spēlētāju nosūtīšana uz leju nav tik vienkārša. Hokejistam ir jābūt atsauktam no KHL, un tikai tajā brīdī mēs viņu drīkstam pieteikt Virslīgai. Nosaukums “fārmklubs” tiešajā izpratnē nestrādās. Neparedz noteikumi, ka viņš atbrauc, nospēlē un var braukt mājās.

-Pagājušajā sezonā Rīgas “Dinamo” izrādīja interesi par kādu liepājnieku?

-Interese īsti nebija, bet prieks par Zabi, kuru izsauca uz izlasi. Atkal tiek pierādīts, ka Latvijas Virslīga nav tik zema. Viņš nenoturējās, bet vien, ka ir izsaukts uz izlasi – tas ir daudz. Man liekās, ka diezgan ilgu laiku nebija izsaukts neviens hokejists no Virslīgas.

-Izslēgšanās spēlēs uz Liepājas komandu tika nosūtīti vairāki Rīgas “Dinamo” hokejisti. Kurš nolēma, ka rīdziniekiem ir jādodas jums palīgā?

-Kopējais lēmums – mūsu un “Dinamo”. Nespēlēja tikai pieci liepājnieki, ar šo jautājumu viss ir kārtībā. Mērķis bija zelts, bet netika izpildīts, jo aprāvāmies pie “Kurbada”. Tādu hokeju, kādu parādīja “Kurbads” hokejisti – vienkārši fantastiski. Mēs varējām tikai no tā mācīties, viņi ar savu pieredzi un spēlētājiem nogrieza visus mūsu trumpjus. Kaut arī mums bija “Dinamo” džeki, tāpat vidējais vecums nebija augstāks par 22 gadiem. “Kurbadā” bija spēlētāji ar nopietniem uzvārdiem pretī, kas māk izdarīt, ko viņiem liek. Likumsakarīgs rezultāts sērijā – 1:3. Es uzskatu, ka viņi bija pelnījuši čempiontitulu.

-Ar gala iznākumu – 3. vietu – kluba vadība bija apmierināta?

-Uz emociju fona, protams, gribējās izcīnīt zeltu. Sērija ar Jelgavas komandu arī bija pietiekami interesanta. Izcīnītā bronzas medaļas Latvijas Virslīgā ir ļoti daudz.

-Pēc veiksmīgas sezonas menedžera amatā, bija kādi darba piedāvājumi ārpus Latvijas?

-Piedāvājumi jau ir visu laiku, bet šobrīd es tos neizskatu. Tādā gadījumā piedāvājumam ir jābūt ļoti nopietnam, lai sāktu domāt par pārmaiņām. Ja piekritīšu kādam darba piedāvājumam, tad tas būs ārzemēs.

-Strādāt augstā amatā kādā no hokeja klubiem vienmēr ir gods. Kā menedžeris un treneris, tev pagājušā sezonā bija viens no karjeras augstākajiem attīstības punktiem?

-Katra sezona man ir pa mazam pakāpienam uz augšu. Pats es augu un attīstos gan kā treneris, gan kā menedžeris. Mācos no tādiem cilvēkiem, kas man ir blakus, jo jāmācās ir visu mūžu. Strādājot ar pieaugošajiem man palīdz veiksmīgāk veikt darba pienākumus ar U13 komandu.

-Sanāk, ka tev ir jābūt gan pie lielās komandas, gan mazajiem hokejistiem. Kura no komandām tev ir prioritāte?

-Svarīgas man ir abas komandas, jo es sadalu savu enerģiju un pienākumus, lai uzspētu abās vietās. Savu kalendāru saplānoju, lai visur būtu. Esmu uz ledus pie mazajiem, tur man ir savi asistenti. Treniņu grafiks tiek salikts, lai būtu pie abām komandām. Pienākumi ir vairāk, kā vajag. Neizdarāmas lietas nav, to es sapratu pagājušogad. Izdarīt var pilnīgu visu, tikai jāgrib.

-Kā tu vērtē savu ieguldīto darbu aizvadītajā sezonā?

-Grūti ir pateikt, ko izdarīju es, un ko paveica Igors, Saša vai mūsu direktori. Visi kopā, kā viena komanda, to darījām. Pa lielam mēs visi esam pirmo reizi tādos amatos. Viens no mūsu direktoriem, Igors kā galvenais treneris un es pirmo reizi tādā amatā. Mācāmies saprast kā labāk panākt, ko mēs vēlamies. Viss ir nebeidzamā procesā. Protams, ka pagājusī sezona ir ar plusu – medaļa kabatā.

-Metalurga laikos Liepājas komanda pārstāvēja arī Baltkrievijas un Krievijas valstu čempionātus. Tuvākā vai tālākā nākotne ir plānots ņemt dalību ārvalstu čempionātos?

-Šobrīd mēs esam par to, lai aug Latvijas Virslīga.

-Kādi ir tavi pašmērķi jaunajai sezonai?

-Ja es teiktu, ka mēs negribam zeltu, tad es melotu. Nav jēga spēlēt, ja negribi izcīnīt zelta medaļu.

Share.

Leave A Reply

Time limit is exhausted. Please reload CAPTCHA.