Hokejists, kura uzvārds Latvijā vairāk dzirdēts basketbola sakarā. Šovasar plašākā mērogā uzvārds Čukste izskanēja hokeja pasaulē. 34. latviešu hokejists, kurš tika izvēlēts NHL draftā – Kārlis Čukste. Latvijas U18 izlases aizsargu ar 130. numuru 5. kārtā izvēlējās Sanhosē “Sharks” komanda.
Spēlētāja karjeras pamatus Kārlis Čuskte ielika pie diviem treneriem – Edgara Gastona Rozenberga un Edgara
Rozenberga juniora. Pirmos sešus gadus Čukste pavadīja trenējoties Rīgas 55. vidusskolas hallē un vasaras nometnēs, kurās abi treneri ielika stabilus pamatus turpmākajās hokejista gaitās. Dažbrīd, varbūt, pieeja bija stingra, bet disciplīna tika ieaudzināta. Izlutināti bērneļi pie treneriem Rozenbergiem nebija. Pēcāk Čukste devās trenēties uz Jelgavu pie treneres Lolitas Andriševskas. Izveidojoties komandai SK Rīga 97, Kārlis Čukste atgriezās Rīgas 55. vidusskolas hallē, kur turpināja iesākto – rādīt līdera cienīgu spēli. Beidzoties specklases posmam aizsargs pievienojās MHL komandai HK Rīga. Pēc vienas pavadītas sezonas MHL, hokejista tagadējais pieturvietas punkts ir USHL. Latvietis jau ir devies uz Ziemeļameriku, kur cīnīsies par vietu sastāvā Waterloo “Black Hawks” komandas sastāvā. Šis ir tikai viens no mazajiem aizsarga mērķiem savā karjerā, lielās cīņas ir vēl tikai priekšā.
-Šovasar uzvārds Čukste izskanēja plašāk nekā ikdienā tas dzirdēts. Vēl jo vairāk, tieši hokeja sakarā, nevis – basketbola. Kā tas nākas, ka spēlē hokeju? Tomēr tētis ir basketbola treneris.
-Sākumā es mēģināju trenēties basketbolā, tajā pašā laikā trenējos arī hokejā. Varbūt mana agresīvā rakstura dēļ mamma pateica, ka man ir jāiet hokejā. Sākumā aizveda mani slidot, man nepatika. Otro reizi aizveda, tur bija visi kā es, tad man iepatikās.
-Vēl joprojām sevi raksturo kā agresīvu?
-Vairs nē (smejas). Mazākam esot, tad gan. Dažreiz izliekos uz laukuma, bet dzīvē neesmu agresīvs.
– Savu pirmo treniņu vari atsaukt atmiņā?
-Atceros, ka teica, lai uz pirmo treniņu neņem nūjas. Mēs visu laiku slidojām cauri konusiem un darījām vienkāršus vingrinājumus. Pirmie treniņi man ir arī nofilmēti, diezgan smieklīgi skatoties tagad. Treniņa beigās varbūt spēlējām, lai prieks būtu.
– Pirmie treneri tev bija divi. Aizsaulē aizgājušais Edgars Gastons Rozenbergs un Edgars Rozenbergs juniors, kurš turpina trenēt hokejistus. Kā tu viņus raksturotu?
-Abi treneri man iemācīja disciplīnu, kas pārnesās arī dzīvē. Pēc tam man nekad nav bijuši disciplīnas pārkāpumi. Tas ir vissvarīgākais, ko viņi man iemācīja.
-Noteikti arī atceries vasaras nometnes Salacgrīvā un Staicelē.
-Nometnes bija ļoti grūtas. Parasti, kad aizbrauc uz tādām nometnēm, ir daudz jāskrien, bet man skriešana nekad nav patikusi. Izvēles nebija, brīvajā laikā gan ar to nenodarbojos. Vienmēr ar to mocījos, toties visas nometnes esmu izturējis līdz galam.
-Turpinot tēmu par nometnēm. Tu esi arī piedalījies Kārļa Skrastiņa un Oskara Bārtuļa rīkotajās vasaras nometnēs. Kādas bija sajūtas uzklausot padomus no tāda līmeņa hokejistiem?
-Saviļņojošākas sajūtas bija redzot, kas to stāsta, mazāk, ko viņi stāstīja. Skrastiņš pienāk un pastāsta kaut ko, mūžam to atceries. Nometnē uzmanība mazāk tika vērsta uz fizisko sagatavotību, cik vairāk iemācoties hokeja gudrības – lietas, kuras varētu pielietot spēles situācijās.
Specklases laiks
-Spēcīga komanda, tajā pašā laikā arī saliedēta, tā no malas izskatījās SK Rīga 97. Fotografējot jūsu spēles, katru reizi apstājāties apkārt vārtiem un pasveicinājāt fotogrāfu. Pirmo, iespējams, arī pēdējo reizi, ko tādu man ir nācies redzēt.
-Ja komandā ir laba atmosfēra, tad vienkārši izbaudi visu, spēlējot gūsti prieku no hokeja. Mums bija labs garastāvoklis, ja uzvaram, tāpēc tas ir pašsaprotami. Mēs bijām mazliet atlasīti, ja mēs neuzvarētu – tas būtu brīnums. Protams, mums bija konkurenti – Sāga, Pārdaugava dažreiz. Krievijā pretī nāca līdzvērtīgi pretinieki. Uzvarai bija nepieciešama laba spēle, ar sliktu sniegumu nevarēja izbraukt cauri. Viņi spēlēja taktiskāk, tik daudz neskraidīja. Katra komanda atšķīrās ar izspēles sistēmām. Nebija viegli pārvarēt komandu, kas zina, ko dara.
-Treneri jums arī lika priekšā taktiskos zīmējumus?
-Strādājam diezgan nopietni pie taktikas. Sezonas sākumā bija skriešana, bet sezonas laikā mācījāmies taktisko zīmējumus.
-Kā mūsu jauniešu komandas atšķīrās ar Krievijas klubiem?
-Īsti nekas neatšķīrās. Spēlētāji bija meistarīgāki un ātrāki. Nebija tā, ka pirmās divas maiņas labas, bet trešā un ceturtā ne pārāk. Visas četras maiņas varēja gan iemest, gan aizsargāties.
-Daudz esi ceļojis pa Krieviju, bija kādi pārsteigumu no sadzīviskā viedokļa?
-Es esmu bijis daudz kur Krievijā, vislabāk man patika Sanktpēterburgā. Tāpēc pateikšu, ka no Rīgas īsti neatšķīrās, skaista pilsēta, viss ir tīrs un sakopts. Protams, esmu bijis arī pilsētās, kur nav tik labi. Sahalīnā, tālajos austrumos, nav pārāk skaisti. Ēdināšana Krievijā, pārsvarā, visur ir vienāda.
-Ko tev specklase devā kā hokejistam – izaugsmē?
-Uz specklasi atnākot visi viens otru zināja, kad salika visus kopā bija jāuzņemas sava loma. Iemācījos uzņemties līdera lomu, pavilkt uz augšu komandu un citus spēlētājus. Gribēju iet laukumā un padarīt citus spēlētāju labākus.
-Pašam bija blociņus, kur atzīmē cik spēlētājus esi satraumējis? Cik atceros, tad upuri ir bijuši daudz.
-Speciāli nevienam neesmu darījis pāri, varbūt kādas spēles epizodes.
-Pavīdēja runas, ka specklase varēja arī neizjukt. Bija plānots turpināt ar komandu spēlēt Virslīgā.
-Tajā vecumā ir grūti turpināt spēlēt, kur visi gribētu iet. Atšķirsies viedokļi gan spēlētājiem, gan viņu vecākiem. Puse gribēs iet vienu ceļu, puse – otru. Plāns bija diezgan nereāls turpināt visiem spēlēt kopā.
-Kāda daļa no komandas aizgāja cīnīties par vietu HK Rīga sastāvā?
-Seši vai septiņi cilvēki aizgājām. Pašam bija doma doties arī uz ārzemēm. Pēc specklases diži piedāvājumi nebija. Tāpēc izdomāju, ka palikšu Rīgā un cīnīšos par vietu sastāvā. Sezona labi izvērtās un tagad piedāvājumi ir.
Pagājusī sezona
-Aizvadītā sezona kopumā tev bija bagātīga. Pārliecinoši spēlēji HK Rīga sastāvā, debija U20 izlasē un labi parādītais sniegums U18 čempionātā, kurš no notikumiem pašam bija nozīmīgākais?
-Man vislabāk patika U18 čempionāts. Izpildījām uzdevumu, ko bija devusi federācija. Izlasē visi viens otru zināja kopš bērna kājas – spēlējām viens pret otru vai vienā komandā. Visiem satiekoties izveidojās ļoti labs komandas gars. Domāju, ka mēs bijām spējīgi tikt augstāk par priekšpēdējo vietu.
-Ar kādām sajūtām devies uz čempionātu? Tomēr, debija augstākajā divīzijā, pretī nāk spēcīgākie vienaudži no pasaules.
-Nebija satraukums, ka pretī nāk labākie un mēs esam sliktāki. Vienkārši bija papildus motivācija, ka esi nokļuvis tur: tagad ej laukumā un rādi, uz ko esi spējīgs. Neviens komandā nebaidījās iet laukumā un spēlēt, kas nāca pretī. Tas jau arī pierādījās pirmajā spēlē pret Kanādu, kad mēs izgājām gatavāki.
-Kanādas izlasi jūs pārsteidzāt pamatīgi. Spēles sākums bija izcils, bet turpinājumā kaut kur pagurāt un beigās sagrāve. Kāpēc nenoturējāt rezultātu?
-Pirms spēles treneri teica, ka Kanāda ir liela valsts un viņus nevajag respektēt. Jāiet laukumā un jākož kājā, jāmēģina paņemt to, ko varam. Vienalga, ja kas nesanāk, jāiet cīnīties līdz galam. Pēc pirmās trešdaļas mēs uzvarējām ar 3:2. Atnāca otrais periods, godīgi, es pat nezinu, kas notika, ka ielaidām piecus vārtus septiņu minūšu laikā. Pēc tam spēle atkal bija līdzīga. Nebūtu tās septiņas minūtes, tad spēle būtu līdzīga. Hokejā tā nenotiek, visas minūtes skaitās.
-Pēc spēles nebija vilšanās, ka gala rezultāts ir graujošs?
-Treneris izdarīja pietiekami labu darbu. Tā bija pirmā spēle, tie bija kanādieši, vienkārši jāaizmirst un jāgatavojas turpmākajām spēlēm.
-Nākamajās spēlēs arī rādījāt labu sniegumu, bet spēles rezultāti bija nelabvēlīgi.
-Labi spēlējām, bet veiksme nebija mūsu pusē.
-Turnīra laikā pie tevis nāca skauti?
-Čempionāta laikā spēlētāji nedrīkst kontaktēties ar spēlētājiem. Taču pēc turnīra interese tika izrādīta. No NHL bija viena – Sanhosē “Sharks”, bet no junioru komandām bija daudz piedāvājumi.
-Pienāca 27. jūnijs, kad ar 130. numuru tevi izvēlējās, mums labi zināmās haizivis. Kur atradies tajā brīdī?
-Mājās pie datora sēdēju. Sazinājos ar Mārtiņu Dzierkalu, viņš teica, ka par viņu interesējās 10 komandas. Domāju, ka nav ko iespringt, ja man tikai viena komanda. Sekošu līdzi, skatīšos un nebūs mans uzvārds. Sēžu un dzirdu lejā, ka mamma bļauj: 130. numurs. Skrēju lejā un sapratu, kas noticis. Prieks bija ļoti liels, visu vakaru telefons tik skanēja. Nevarēju atbildēt vienam, kad trīs jau bija uzrakstījuši. Apsveikumi vairāk kā dzimšanas dienā.
-Kurš bija pirmais cilvēks no “Sharks” komandas, kas sazinājās ar tevi?
-Man rakstīja skauts un teica, ka sazināšoties ar komandu. Ar mani sazinājās pēc drafta ceremonijas.
-Jaunais posms sākās ar jauno spēlētāju attīstības nometni Sanhosē, kopā ar vēl diviem latviešiem. Kā bija doties uz nometni?
-Jutos labi, ka blakus ir vēl divi latvieši. Sākumā tu neko nezini, un nebija tā, ka jāmeklē draugi. Tāpat runājāmies ar visiem, beigās jau nesēdējām kopā tikai latvieši. Visi bija draudzīgi čaļi, nevaru sagaidīt, kad satikšu viņus nākamreiz. Visi hokejisti neielidoja vienlaicīgi, tāpēc halli apskatījām atsevišķi. Tāpat nebija daudz ko rādīt – ģērbtuve, atpūtas telpa, vēl kāda telpa. Satikām treneri no AHL komandas, kas nometnes garumā mūs trenēja. Treneris bija labs, dažreiz varbūt pateica, kādu stingrāku vārdu.
-Ziemeļamerikas hokejs atšķiras no Eiropā rādītās spēles. Treniņi arī noteikti norit citādāk. Kāds bija treniņu process?
-Viņi dažas lietas dara citādāk nekā mēs. To, ko mēs esam mācījušies kopš bērnības, viņi mēģina pārveidot pa savam prātam. Apguvu jaunus vingrinājumus slidošanā. Uzzināju, ka kājas nevarēja krustot tik daudz. Mums kopš bērnības māca – kājas ir jākrusto. Domāju, ka pareizi ir gan tā, gan tā. Man patīk iemācīties jaunas lietas.
-Kur viņi vairāk lika uzsvaru – zālē vai uz ledus?
-Zālē ne pārāk viņi iespringa, bija jāpilda testi. Uz fizisko sagatavotību netika likts liels uzsvars. Vairāk tikām mācīti uz ledus, kādas gudrības slidošanā.
-Pašam bija kāds pārsteiguma brīdis vai izbrīns par kaut ko?
-Kopumā, viss komplekss bija neliels pārsteigums, jo viss ļoti labi izskatījās. Lielajā hallē, protams, laukums milzīgs un ģērbtuve laba. Mēs ģērbāmies viesu ģērbtuvē.
-Kāds hokejists no “Sharks” komandas bija jūsu redzeslokā?
-Trenažieru zālē strādāja Brents Bērnss, Patriks Marlo un Melkers Kārlsons. Dažreiz pasveicināja mūs, kā jau amerikāņiem pieņemts. Runāt ar viņiem nesanāca, tik apsveicināties. Viņi bija aizņemti.
-“Sharks” komandā jau ir spēlējuši divi latvieši. Vai kāda atmiņas liecība no Sanda Ozoliņa un Artūra Irbes ir palikusi hallē?
-Zālē bija katra gada komandas kopbildes, tur varēja paskatīties.
-Nometnē, savā starpā aizvadījāt arī spēli, kā bija spēlēt astoņu tūkstošu cilvēku priekšā?
-Ko tādu es nebiju pieredzējis. Iesildīšanās laikā tu mētā pa vārtiem un astoņi tūkstoši skatītāju ir visapkārt. Līdzjutēji bija ar plakātiem, Latvijā tā nav. Vieglāk skriet, kad fani dzen uz priekšu. Mēs bijām septiņi aizsargi, kuri visu laiku rotēja. Pārsvarā nometnē bija hokejisti, kuri bija draftēti iepriekšējos gados. Tie hokejisti drošāk jutās uz laukuma. Neteikšu, ka man bija panika vai kokainas rokas. Varēja redzēt, ka viņiem tas nebija nekas īpašs, atbrīvotāk spēlēja.
-Pēc nometnes kāds no organizācijas runāja par pavadīto laiku un turpmākajiem plāniem?
-Viņi teica, ka vēlās, lai es ierodos uz rookie camp. Šogad es nevarēšu, jo spēlējot USHL nedrīkst braukt uz nometni.
-USHL komandu tev sarunāja “Sharks” organizācija?
-“Sharks” tikai atzina komandu. Ar komandu sakontaktējās mans aģents.
-Esi jau paskatījies, kur atrodas Waterloo pilsēta?
-Lauku pilsēta, nav ļoti liela. Kartē tā ir, par to man prieks. Grūti būs pārcelties no Rīgas uz lauku vidieni (smejas).
-Mērķus sev esi uzstādījis gaidāmajai sezonai?
-Sākumā tikt komandā, jo uz nometni dodas 35 cilvēki. Visi jau nemaz netiek sastāvā. Pirmais mērķis man ir tikt komandā, tad jāskatās, kur tālāk iet. Darīšu visu, lai spēlētu “Sharks” komandā.
