Mūžīgi trīsdesmit trešais

Google+ Pinterest LinkedIn Tumblr +

Sirsnīgs smaids, CCM ķivere bez stikliņa un veiklas rokas – tā Sergeju Žoltoku atceras lielākā daļa hokeja līdzjutēju. Šodien viņš svinētu savu 50. jubileju. Latvijai pietrūkst tādu spēlētāju, bet galvenais personību, kāds bija Žoltoks. 

Gados jaunākai paaudzei, diemžēl, nav bijusi iespēja redzēt laukumā spēlējam Sergeju Žoltoku. Atsevišķi vārtu guvumi Youtube ir pieejami, bet tā ir tikai maza aisberga daļa. Attieksme laukumā un ārpus tā, kopīga fotogrāfēšanas, paraksti un dalīšanās ar zināšanām pēc karjeras beigām – tas viss izpalika. Taču rekordi paliek.

Nacionālajā hokeja līgā starp 19 latviešiem, kuri aizvadījuši kaut vienu spēli, Žoltoks vēl joprojām ir topa galvgalī. Nepārprotams līderis ir Sandis Ozoliņš, bet uzreiz aiz viņa seko leģendārais uzbrucējs. Uzvaras vārti (41) un precīzie metieni vairākumā (18) ir krienti vairāk nekā tuvākajam sekotājam Zemgum Girgensonam, kurš abās ailēs atzīmējies ar pieciem vārtiem. Gūto punktu ziņā Žoltoku no Girgensona šķir teju 100, bet aizvadīto spēļu kontekstā “Sabres” uzbrucējam vajag nospēlēt mazliet mazāk nekā 20 dueļus. Savukārt Latvijas izlasē trīsdesmit trešais numurs 30 mačos gandrīz katrā atzīmējās ar punktu. 

Skaitļi rāda pienesumu laukumā, kas apzīmē uzbrucēja nozīmīgumu kā sarkanbaltsarkanajā formas tērpā, tā arī klubā. “Es mīlu šo spēli. Es mīlu pārstāvēt savu valsti. Pie pirmās iespējas vienmēr esmu spēlējis Latvijas izlasē. Karjeras laikā esmu pārstāvējis loti daudzus klubus, taču visvairāk manā sirdī ir palikusi tieši Latvijas izlase,” tā reiz intervijā izteicās Sergejs Žoltoks. Viņš bija patriots, kurš mīlestību pret sevi iemantoja arī apkārtējo cilvēku sirdīs. 

Ziemeļamerikas hokeja un dzīves skola

Ceļš līdz NHL Žoltokam bija paugurains. Vien četras sezonas pēc došanās uz Ziemeļameriku centra uzbrucējam pavērās durvis uz stabilu spēles laiku sapņu līgā. Tieši pirms 30 gadiem latvieti trešajā kārtā izvēlējas Bostonas “Bruins” komanda, kuras sastāvā uzbrucējs nospēlēja vien 25 spēles. Treneru uzticība nebija Žoltoka pusē, līdz ar to lēmums spert soli atpakaļ, lai pēc tam spertu divus uz priekšu. Uzbrucējs pievienojās IHL [līmenis zem AHL – aut.] klubam Lasvegasas “Thunder”. 

“Kad parakstīju kontraktu, “Thunder” ģenerālmenedžerim bez jokiem teicu neļausiet spēlēt, aizbraukšu prom. Man vairs nav nekādas nozīmes sēdēt malā un skatīties, kā pārējie dzenā ripu,” pievienošanos komandai avīzē “Sports” 1996. gadā komentēja Sergejs Žoltoks. Toreiz par pievienošanos izklaides mekas pilsētai vecāki esot bijuši bažīgi, vai dēls tik visu laiku nedzīvos pa kazino. Taču viņš ar to jau esot izslimojis Rīgā, tāpēc fokuss bija tikai uz hokeju. Un tā arī bija. Pēc spožas 101 punktu gūtās sezonas interesi par latvieti izrādīja seši NHL klubi un latvietis izvēlējās Otavas “Senators”. Pēc divām sezonām Kanādas galvaspilsētā, Žoltoks palika hokeja dzimtenē, spēlējot Monreālā un Edmontonā. Savu uzvārdu NHL komandu pamatsastāvā uzbrucējs vēl nebija iegravējis.

2001. gadā no “Oilers” vienības latvieti pret drafta septītā raunda izvēli aizmainīja uz Minesotas “Wild” komandu. Tumšizaļās formas piestāvēja smaidīgajam Latvijas pilsonim – tur Žoltoks aizvadīja karjeras labākos gadus. Zīmīgākā sezona bija 2002./03. gadā, kad ne bez latvieša palīdzības Minesotas komanda pārsteidzoši aizspēlējās līdz Rietumu konferences finālam. Izslēgšanas spēles bija īpaši dramatiskas, jo kā pirmajā, tā arī otrajā kārtā komanda sērijā atspēlējās no 1:3 attiecīgi pret Kolorado “Avalanche” un Vankūveras “Canucks”. Žoltoks atdeva rezultatīvu piespēli uzvaras vārtos abās sērijās. Konferences finālā Minesota zaudēja Sanda Ozoliņa pārstāvētajai Anaheimas “Ducks” vienībai četrās spēlēs. 18 play-off mačos Žoltoks komandā atdeva visvairāk rezultatīvas piespēles 11, tam klāt nāca arī divi vārtu guvumi.  Lielisko gadu aizēnoja sezonas sākumā nestabilā kardiogramma. 2003. gada oktobrī otro reizi nepilna gada laikā uzbrucējam palika slikti uz komandas soliņa spēles laikā. Žoltoks izlaida septiņas spēles, slimnīcā viņam konstatēja sirds aritmiju. 

Hokejists apzinājās savas veselības problēmas un ģimene arī par to bija lietas kursā. Pēc vairākiem izmeklējumiem ārsti bija pārliecināti, ka veselības stāvoklis nav dzīvībai bīstams, līdz ar to viņš atsāka spēlēt. “Daudzi cilvēki dzīvo ar neregulāru sirdsdarbību. Taču kā profesionālam sportistam ar veselu sirdi nevajadzētu būt nekādām problēmām,” 2003. gada novembrī medijā St. Paul Pioneer Press citēts Sergejs Žoltoks, kurš pēc gada atvadījās no dzīves. 

Atgriešanās mājās uz visiem laikiem 

“Tēvs nekad neteica, ka braucam uz Latviju ciemos. Viņš teica, ka mēs braucam uz mājām. Domājot par bērnību, es atceros tikai Latviju,” žurnālam Klubs sacīja Žoltoka vecākais dēls Edgars, kurš tāpat kā viņa brālis Ņikita dzīvo ASV. 

2004. gads bija lokauta sezona NHL. Eiropā sezona jau bija sākusies un Žoltoks bija pārliecināts, ka spēlēs Latvijā. Mieru Žo [Zho – angliski. Tā viņu sauca komandas biedri NHL – aut.] radīja makšķerēšana. Pirms došanās atpakaļ mājās, latvietis ar komandas biedriem devās makšķerēt. Hokejisti spēka gados – Sergejs Žoltoks, Dveins Rolosons, Dārbijs Hendriksons un Endrjū Brunete vienā laivā Dulūtas ezerā. Vakaru papildināja arī savstarpējā basketbola spēle – tā pēdējo kopīgo atpūtu atminas hokejisti. 

Tuvākais draugs latvietim bija Hendriksons ar kuru Žoltoks kopīgi vasarā trenējās un nospēlēja trīs sezonas “Wild” kreklā plecu pie pleca. Amerikānis atsaucās latvieša aicinājumam lokauta laiku pavadīt, spēlējot Rīga 2000 komandas rindās. Intresi par Žoltoku toreiz izrādīja arī Kazaņas “Ak Bars” komanda, bet uzbrucējs vēlējās spēlēt mājās.

Sergejs Žoltoks kā vienmēr smaidīgs.

Sergejs Žoltoks kā vienmēr smaidīgs.

“Sergejs daudzējādā ziņā mainīja manu dzīvi,” medijā The Spokesman-Review citēts Hendriksons, kurš spēlēja vienā maiņā ar Žo liktenīgajā spēlē. “Viņš redzēja dzīvi tā, ka bija labi katru dienu risināt problēmas. Viņš bija viens no tiem puišiem, kurš jūs pievilka. Viņam tas labi izdevās.”

2004. gada 3. novembrī Rīgas 2000 komanda bija devusies Baltkrievijas čempionāta izbraukuma spēlē uz Minsku, kur sīvi spēkojās ar vietējo “Dinamo” komandu. Trešā perioda beigās, kad rezultāts uz tablo vēstīja 2:2, trīsdesmit trešajam numuram uz komandas soliņa palika slikti ar veselību. 

“Piecas minūtes pirms trešā perioda beigām Sergejs atradās uz Rīgas komandas soliņa, pilnīgi bāls, turot roku uz sirds, un prasot pēc palīdzības,” medijam Soviet Sport 2004. gadā stāstīja Minskas “Dinamo” ārsts Vasīlijs Tarans. “Rīgas komandai nebija ārsta, tikai masieris, tāpēc prasīja manu palīdzību. Pārliecinājos, ka spēlētājam ir izteikta sirds aritmija, tāpēc izsaucu spēles dežūrējošo ārstu. Mediķi sāka veikt medicīniskās darbības un izsauca reanimācijas brigādi.”

Kamēr uzbrucējam sniedza palīdzību, ārsti izlēma, ka spēlētājam jādodas prom no komandas soliņa. Iesākumā plāns bija doties uz ģērbtuvi, bet tur valdīja liela nekārtība, tāpēc Žoltoku noguldīja turpat gaitenī. Brīžus vēlāk uzbrucējs saļima. Mediķi veica kardiopulmonālo [sirds un plaušu] reanimāciju. Haosa laikā Hendriksons novilka slidas un ar visu formu aizskrēja uz komandas autobusu pēc telefona, lai zvanītu “Wild” ārstam Šeldonam Bērnsam, kurš zināja Žoltoka slimības vēsturi. Bet nekas vairs nelīdzēja. 

No hokeja zvaigznes laukumā, Žoltoks kļuva par zvaigzni debesīs. Kā līdzjūtības vēstulē sportista ģimenei teica toreizējā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga: Žoltoka nāve ir zaudējums arī visai Latvijai, jo Sergejs bija viens no sabiedrībā pazīstamākajiem un iemīļotākajiem hokejistiem. 

Mīlēsim dzīvi un hokeju tā, kā to darīja Sergejs Žoltoks.

 

 
 
 
 
 
View this post on Instagram
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

 

A post shared by Hokeja Blogs (@hokeja_blogs)

Share.

Leave A Reply

Time limit is exhausted. Please reload CAPTCHA.