Intervija ar Latvijas U18 hokeja izlases kapteini un HK Rīga hokejistu, viens no spēcīgākajiem āboliem Latvijā – Rodrigo Ābols.
Uz slidām pirmo reizi uzkāpa Zviedrijā, kad tēvs (Artis Ābols) spēlēju skandināvu zemē. Atgriežoties mājās hokejists vienu sezonu nospēlēja komandā “Prizma”, 55. vidusskolā. Nākamajā sezonā tika pabeigta Volvo halles būvniecība un uzbrucējs sāka spēlēt Pārdaugavas hokeja skolā pie trenera Gunta Bāliņa. Šajā sporta skolā Rodrigo Ābols pavadīja savas hokejista karjeras ilgāko posmu, aptuveni sešus gadus. Pēcāk sekoja trīs gadi 1996. gadā dzimušo hokejistu specklasē. Aizvadītā sezona tika pavadīta HK Rīga komandā, spēlējot MHL. 
Tāpat hokejists pagājušajā sezonā debitēja Latvijas U18 un U20 hokeja izlases rindās, kur bija viens no līderiem.
-Skola un sezona tev ir beigusies, bija laiks atpūtai?
-Pēc U18 izlases sanāca atpūsties mēnesi no treniņiem, bet no skolas nē, tur vācu parādus. Šobrīd jau esmu atsācis treniņus trīs reizes nedēļā – ledus un zāle. Paralēli mācos pie privātskolotāja fiziku un matemātiku, lai apgūtu iekavēto sezonas laikā.
-Pie kā tu trenējies?
-Šobrīd pie “Dinamo”, gluži nav tas sastāvs, kurš grib tas nāk trenēties. Ledus ir pie (Ģirta) Ankipāna, (Arta) Ābola, (Ronalda) Ozoliņa un (Jura) Klodāna, zāle pie Viļna Kluča. Labi strādājam.
-Kā ar skolu, pabeidzi 11. klasi?
-Pagaidām ir tā, ka man ir augusta beigās jāraksta pārbaudes darbs fizikā un matemātikā, jo nepaspēju visus darbus uzrakstīt. Uzrakstīšu tos labi un pārcels nākamajā klasē.
-Aizvadītā sezona tev bija raiba – HK Rīga, debija čempionātos, kā bija?
-Sezonas sākums padevās diezgan labs, pašam likās. O, te aizies astoņās spēlēs pieci punkti, taču pietrūka stabilitāte, tāpēc arī tie punkti kaut kur pazuda. Nebija tas sniegums, sākās traumas. Sezona kopumā nāca man par labu, kā spēlētājam, taču es domāju, ka varēja labāk. Neteiktu, ka es esmu gandarīts par padarīto. U20 izlasē neizpildījām uzdevumu, bet pats labi nospēlēju, U18 – tikām elitē. Domāju, ka es varēju labāk nospēlēt.
-Pirmssezonas sagatavošanās posms tev arī noteikti bija savādāks, kā nekā pirmā sezona tik augsta līmeņa komandā.
-Šosezon bija daudz smagāk, tāpēc, ka treneris prasīgāks, sezona – grūtāka un garāka. Rēķināju, ka šosezon aizvadīju apmēram 80 spēles, kas ir ļoti daudz. Salīdzinot ar MHL un pie tam 18 gadu vecumā tas vispār bija diezgan… Man pirmo reizi mūžā tā bija. Nācās pasvīst, tāpēc arī pirmssezonas sagatavošanās posms bija fiziski grūtāks.
-Tu biji apdomājis kādu citu variantu, ja nebūtu ticis HK Rīga komandā?
-Nebiju gan. Tur jau bija skaidrs, ka spēlēšu MHL.
-Kā tu vērtē savu pirmo sezonu MHL?
-Sezonas sākumā man spēle aizgāja, uz emocijām laika spēlēju – jauns līmenis, skatītāji, gribējās sevi pierādīt. Bija kādi kritumi un nemācēju īsti no tās bedres izlīst. Goli nekrita, piespēles nevācās, treneris neapmierināts, pats neapmierināts. Pat sanāca, ka no novembra līdz februārim nebiju vārtus iemetis. Vispār pirmo reizi mūžā tā bija. Tāpēc bija tam jātiek pāri un varu mācīties, lai nākotnē tā nebūtu.
-Treneri tev palīdzēja šajā posmā?
-Gan palīdzēja, gan kritizēja. Teica kā labāk spēlēt. Īpaši apmierināti viņi jau nevar būt, ja uzbrucējs neiemet trīs menešus nevienu golu. Beigās mazliet atguvu spēli.
-Izslēgšanas spēles bija emocionālas spēlētājiem un līdzjutējiem. It īpaši pēdējā kārta pret Krasnaja “Armija”.
-Pašam izslēgšanas spēles bija pirmo reizi, bija diezgan jautri uzspēlēt un patīkami pie pilnām tribīnēm. It īpaši pret Krasnaja “Armija”, žēl, ka tālāk netikām. Varējām aizķerties pēdējā spēlē, bet nepaveicās.
-Pirmajās divās spēlēs jūs Maskavā zaudējāt ar sagrāvi, bet atbraucot mājās saņēmāties?
-Mēs izdarījām secinājumus. Izvēlējāmies nepareizu taktiku pret viņiem. Rīgā treniņos uzlabojām vidējo zonu. Maskavā arī bija laukums lielāks, tāpēc arī izgājām ar nepareizu taktiku. Viņi bija kustīgāki un daudz meistarīgāki. Sapratām, ka meistarībā neapspēlēsim, varam pārspēt tikai ar darbu. To arī izdarījām trešajā un ceturtajā spēlē Rīgā un gandrīz piektajā Maskavā.
-Līdzjutēji dzina uz priekšu?
-Nu bet protams! Rīgā bija daudz, daudz savādāk spēlēt. Ja Maskavā bija tā, ka pazūd mazliet spēks maiņā, tad Rīgā nebija jautājumu. Dzirdi “Rīga, Rīga” un lido uz priekšu.
-Pēdējā mājas spēlē pret Krasnaja “Armija” vienā no spēles epizodēm tu meistarīgi apzagi vienu no pretinieku komandas līderiem Nikolaju Prohorkinu. Skaties uz saviem pretspēlētāju 
uzvārdiem?
-Tādus sīkus momentus es neatceros un īpaši uz uzvārdiem arī neskatos. Vienalga, Prohorkins vai mana vecuma spēlētājs, viņš ir mans pretinieks. Man ir jāatņem ripa un jācenšas gūt vārti. Ja es būtu uzreiz pēctam iemetis, tad jau noteikti epizodi atcerētos.
-Kāda tipa spēlētājs tu esi, snaiperis, melnā darba darītājs, klusais līderis…?
-Sevi es īpaši nevērtēju. Domāju, ka varu iemest, atdot piespēli un pacīnīties par ripu.
-Sezonas laikā bijāt turnīrā, kur tikāt izmitināti kafejnīcā un baroti ar picām. Runa iet par Kontinentālo kausu.
-Tur bija diezgan (smejas) interesanti. Tā viesnīca labi, bet ēdināšana hokejistiem bija diezgan smieklīga. Vakariņās atbraucam un tur uzliek trīs kartupeļus, es pajautāju: “Vai var vairāk”?, viņa uzliek vēl vienu, es: “Nu labi, paldies”. Ģenerālmenedžeris, Juris Opuļskis mēģināja sarunāt vairāk, bet vakarā vairāk bija tikai pica vai frī, vai sendviči. Tur bija diezgan traki.
-Komandas sniegumu picas neietekmēja?
-Nē. Pirmās divas spēles nebija diez ko grūtas, jo pretinieki nebija tik stipri. Taču pēdējā spēlē bija patīkami spēlēt, nebija mājas fani, bet bija arī atbraukuši no Rīgas un no Notingemas. Liels paldies viņiem, bija pilnas tribīnes. Notingema spēlēja labi un fiziski aktīvu hokeju, treneris jau mūs gatavoja. Izgājām gatavi, bet zaudējām ar minimālu rezultātu. Arī var teikt, ka nepaveicās, bet no tā ir jāmācās, lai nākamreiz tā nebūtu.
-Tev noteikti tādi apstākļi nebija nekāds pārsteigums, jo spēlējot hokeju esi pabijis visādos Krievijas nostūros.
-Krievijā mums picas nedod, tur dod trakākus ēdienus. Dažreiz iedod brokastīs aukstu kotleti un tad tu domā, kas notiek. Šogad nevarēja sūdzēties par dzīvošanu, pagājušogad, dažās vietā bija patraki.
-Pagājušajā gadā tu neizcīnīji vietu Latvijas U18 izlasē, bet šogad debitēji U18 un U20 izlasēs.
-Pagājušogad es varbūt nespēlēju tik augstā līmenī. Sezonas beigās trenējos jau ar traumu. Vajadzēja ar treneri runāt, jo nometnes (Latvijas U18 izlases) laikā jutu, ka netikšu sastāvā. Netiku nekur iespēlēts, bet vajadzēja varbūt mani ātrāk palaist, tad arī būtu ātrāk uztaisījis operāciju un iziet rehabilitācijas procesu. Būtu labāk sagatavojies sezonai. Man bija liels mīnuss, kad tikko pabeidzu atlabt no ceļa operācijas, kad jau bija jābrauc uz pirmo nometni Tukumā.
-Traumu dabūji sezonas laikā?
-Pagājušovasar nometnē kārtīgi divas nedēļas pastrādājām, pats ļoti centos, jo jau tad bija mērķis tikt U18 izlasē. Taču vasaras beigās, nezinu, kas īsti notika, skrimslis noplīsa no ceļa vai kas. Pēc treniņa sēdēju un braucu pāri celim un bija tāds: o, kas tas tāds?! Tad izoperēja, tad viss, ko vasarā biju darījis, varētu teikt, ka velti. Atgriezos pirmajā spēlēs pret Liepājas “Metalurgs”, tā bija debijas Latvijas čempionātā un sezonas beigās vienā momentā skrēju uzbrukumā pret Prizmu, aizķēros aiz aizsarga slidas un ar to pašu celi ielidoju bortā.
-Ko ārsti saka, tās varētu būt sekas uz visu mūžu?
-Ārsti teica, ka jāskatās. Nevajag sevi mocīt (“tfu”, “tfu”, “tfu” pār kreiso plecu), bet pagaidām viss kārtībā un nesūdzos par veselību.
-U20 čempionātā tu spēlēji vienā maiņā ar Edgaru Kuldu un Haraldu Egli, bija viegli saspēlēties ar ziemeļamerikāņiem?
-Saspēlēties nebija diez ko grūti, mēs uzreiz atradām saucamo saikni, chemistry – angliski. Viņi abi bija melnā darba darītāji, spēlētāji izcīnīja ripu. Taču beigās sanāca, ka mēs visi izcīnījām ripas kopīgi. Saspēlējāmies un sanāca samest pāris golus.
-Jūs bijāt viena no vadošajām maiņām, bet svarīgākajā spēlē pret Dāniju nepavilkāt komandu.
-Vispār jāsaka lielu paldies trenerim Tambijevam, ka paņēma uz U20, jo divas nedēļu pirms nometnes es dabūju vieglu smadzeņu satricinājumu. Domāju jau, ka viss, U20 izlases iespējas ir pazudušas. Kad visi savācāmies kopā, pirmais treniņš izlasē arī man bija pirmais treniņš pēc pārtraukuma. Treneris pieslidoja un pateica, ka ir plāns mani ņemt līdzi, lai es izmantoju iespēju. Tagad uzmanīgi ar galvu, sagatavojies čempionātam un parādi savu labāko sniegumu. Dāņi, godīgi sakot, bija ļoti spēcīga komanda. Labi slidoja, kustējās, bija meistarīgi uz piespēlēm, tāpēc arī bija grūtāk spēlēt, salīdzinoši ļoti augsta līmeņa komanda.
-Uz papīra bijāt spēcīga izlase, bet ceļazīmi uz augstāko divīziju neizcīnījāt. Vai tā bija trenera vaina?
-Es domāju, ka sagatavošanās posms bija tik īss. Mums laikam Rīgā bija tikai četri treniņi. Varbūt visi neatrada saikni, nesaspēlējās, varbūt fiziski nebijām gatavi. Trenera vaina tā nebija.
-Varbūt 1. divīzija arī ir Latvijas hokeja izlases vieta, nevis spēlēt elitē un zaudēt ar graujošiem rezultātiem?
-Manuprāt, Latvija šobrīd ir kaut kur pa vidu, starp 1. divīziju un eliti. Mēs varam cīnīties par pirmajām vietām 1. divīzijā, taču elitē, neesmu spēlējis un nevaru pateikt, bet cik pēc rezultātiem skatoties ir pašvakāk. Tāpēc domāju, ka mēs esam kaut kur pa vidu un ticu, ka nākotnē var pacīnīties par palikšanu elitē.
-Nozīmīgs notikums šajā sezonā tev bija arī pārstāvēt Latvijas U18 izlasi, kur pildīji kapteiņa pienākumus.
-Sagatavošanās posms bija diezgan labs. Beidzās sezona HK Rīga komandā, tad es nedēļu vienkārši atpūtos, lai morāli un fiziski sagatavotos čempionātam. Sekoja nometne divu nedēļu garumā, kur ļoti labi pastrādājām, bija smagi gan uz ledus, gan sausie treniņi. Sagatavojāmies kā komanda. Pārbaudes spēlēs nevinējām pret HK Rīga, bet tomēr labi nospēlējām. Aizbraucām un izcīnījām pirmo vietu.
-Izlase bija spēcīgākajā sastāvā vai arī, kāds tika atstāts mājās nepamatoti?
-Haralds Egle noteikti nebūtu nācis par sliktu, viņš bija ar lauztu roku. Domāju, ka bijām spēcīgākajā sastāvā.
–Vai 1996. gads ir mazāk produktīvāks hokejistu ražā nekā 1997.?
-Es nemāku salīdzināt. Grūti teikt, tā ir treneru izvēle, ko ņemt, ko nē, tad jau neskatās uz vecumu. Galvenais ir rezultāts.
-Čempionāts norisinājās Nicā, pietiekami eksotiskā vietā, tas netraucēja koncentrēties hokejam?
-Acīmredzot nē, ja dabūjām pirmo vietu (smejas). Vienīgais gids bija kaut ko salicis ne tā. Mēs aizbraucām uz Monako brīvdienā, tad mēs tur pavadījām deviņas stundas. Daži, ieskaitot mani, paši aizbraucām ātrāk prom. Sapratām, ka būs par daudz saulē, tur jau bija +25 grādi, nostāvēt un nostaigāt. Nākamajā rītā, ledus treniņā izskatījās, ka daži vēl ir Monako, taču mēs savācāmies un uzvarējām Franciju.
-U18 izlasē tev bija lielāka atbildības nasta, nekā U20 izlasē?
-Es domāju, ka jā. U20 izlasē es vēl biju jaunais, tur rezultāts tika vairāk prasīts no vecākajiem. Toties U18 izlasē es biju līderis, jo biju spēlējis U20 un MHL čempionātā. Bija jārāda piemērs un jāvelk komanda.
-Tev jau ir pieredze kapteiņa godā, tu ar to viegli tiec galā?
-Cenšos neuzstādīt sev papildus nastu. Ja tu uzstādīsi sev kaut kādu papildus nastu pašam būs grūtāk spēlēt, un rezultāts nebūs kā pats vēlētos.
-Kā tu pats sevi vērtē kā kapteini, patīk vai arī dotu šo amatu citam?
-Ir patīkami, ja jau komanda ievēlēja un gribēja mani par kapteini. Protams, tas ir patīkamāk nekā, kad treneris ievēl. Komanda redz un jūt, kuru viņi grib kā savu kapteini.
-Tavs tēvs intervijās ir izteicies, ka dažbrīd pret tevi ir pārāk stingrs, tas tev ir palīdzējis kļūt vēl labākam dzīvē un laukumā?
-Gan palīdzējis, gan nepalīdzējis, dažreiz varbūt. Liekas, ka viņš ir tik stingrs, ka dažbrīd vairs neklausos. Domāju, ko viņš vispār zina. Viņš ir izgājis tam visam cauri, tapēc dažreiz nākas ieklausīties un arī šobrīd treniņos. Uz ledus viņš pastāsta dažādus sīkumus, kuri noder hokejā. Tāpēc arī cenšos izmantot un klausīt to, ko viņš saka.
-Jums viedokļi saskan, kad apspriežat hokeju?
-Pēc spēlēm parasti, kuras viņš ir redzējis, mēs atbraucam mājās, viņš paņem tāfeli un izskaidro man kļūdas. Nākamajā spēlē es jau pats jūtu, kad braucu tur, kur nevajag, tad ir tāds: Nē, man teica šeit nebraukt. Aizbraucu tur, nospēlēju, uzreiz ripa atlec pie manis. Parasti viņš man māca par aizsardzības zonu, jo tā ir mana vājā vieta. Nospēlēju pareizi aizsardzībā un izdaru to, ko viņš teica.
-Ir hokejisti, kuriem nepatīk Leonīds Tambijevs, viņš esot ļoti stingrs un prasīgs. Izjuti viņa nūjas spēku?
-Ir momenti, kad vajag, bet nu nevajag arī pārāk daudz. Tas var ļoti stipri morāli iespaidot spēlētājus, ka viņiem ir bail kļūdīties. Ja tev ir bail kļūdīties laukumā, tad tev vispār nav, ko darīt vairs hokejā. Brīžiem vajag būt stingram, taču nevajag arī pārāk daudz.
-Bailīgs cilvēks vispār var būt hokejists?
-Ja tev bail kļūdīties, tad nē. Nav, ko darīt tādiem hokejā, jo neko nesasniegsi.
-Kā tu vispār raksturotu aizvadīto sezonu, cik tu balles sev dotu?
-Seši ar plusu. Varēju labāk U18 izlasē nospēlēt un arī HK Rīga sezonas otrā puse bija diezgan pašvaka.
-Kādi ir tavi plāni nākamajai sezonai?
-Šobrīd gatavojos nākošajai sezonai, trenējos un tad jau redzēs.
-Kur tu gribētu būt pēc pieciem gadiem?
-Lielais sapnis, protams, visiem ir NHL, ieskaitot mani. Taču es vēlētos spēlēt labā līmenī, pelnīt pietiekami labu algu un darīt to, ko es mīlu.
-Rīgas “Dinamo” nav tavs mērķis?
-Sākumā jāpamēģina vēl kaut kur augstāk, ja netiks tur tad jau skatīsies tālāk.
-Kas tev turpmāk vasarā plānojams, tikai treniņi?
-Man nav laika atpūtai. Tagad jau ir sākušies treniņi, varbūt brīvdienās aizbraucu kaut, kur pa Latviju, bet tā šobrīd tikai trenējos.
