18/08/2017

Jānis Matulis: Budžeta vietas jāsamazina līdz pēdējam

Žurnālistikā Jānim Matulim ir vairāk nekā 30 gadu pieredze un viņa galvenais temata lauciņš ir hokejs. Kā atzīst pats Matulis, tad viņš varētu rakstīt par visu, vienīgi problēmas sagādā ārstniecības tēmas. Ar Matuli runājām par nesaistītām tēmām ar sportu, pastāstīja kā ienāca žurnālistikas virtuvē, tāpat viņš izteica savu viedokli par jaunajiem žurnālistiem un plānoto budžeta vietu samazināšanu augstskolās. Humors Matuļa azotē ir ierasta lieta, tāpēc dažreiz nevar saprast, kad Jānis runā nopietni, kad nē. Tāpat arī apsveicam Matuļa kungu aizvadītajā jubilejā, gadi jau 65, bet dzīvesspars kā 25 gadīgam jaunietim.

-Daudzi nezina, kā viens no labākajiem sporta žurnālistiem Latvijā uzsāka savas profesijas gaitas. Kāpēc izlēmi pievērsties žurnālistikai?

-Es varēju strādāt arī čekā, pēc ceturtā kursa mūs četrus cilvēkus aicināja, bet visi atteicāmies. Esmu pabeidzis vēstures un filozofijas fakultāti. Mana paaudze vienmēr ir interesējusies par sportu. Esmu jokojies, ka avīzē varētu rakstīt par visu, vienīgā tēma, kas man riebās bija ārstniecība. Interesējāmies gan par dzīvi, gan par sportu. 1964. gada Ziemas Olimpiskās spēles bija pirmās, kurām pievērsu uzmanību. Divus spilgtākos notikumus atceros, ka igaunis Antss Antsons uzvarēja 1500 metru ātrslidošanā un PSRS uzvarēja Šveici hokejā ar 15:0. Toreiz man bija 12 gadi, mums laukos nāca Cēsu avīze un izdevums “Cīņa”. Nezinu vai tēvs man izlasīja priekšā vai pats apskatījos, bet “Cīņu” lasīju jau no 8-9 gadu vecuma.

-Tavi pirmie raksti bija avīzē “Cīņa”?

-Nē, tikt nevarēja nekur, jo sporta žurnālistiem bija apmēram 15 vietas visā Latvijā. Stāties vietā varēja tikai tad, ja kāds bija nomiris vai aizgāja citur strādāt. 70. gadā stājos juristos, toreiz nebija labs mentālais stāvoklis, tad divus gadus dienēju armijā. Pēc tam iestājos Vēstures un filozofijas fakultātē, tur mācījos un nemācījos. 73. gadā Rīgas “Dinamo” iekļuva PSRS augstākajā līgā, skaidrs, ka es vairāk sekoju līdzi hokejam nevis studijām. Tāpat ar Arturu Vaideru un vēl kaut kādiem puikām, gājām uz futbola mačiem Daugavas stadionā. Tajā laikā neviens nepārbaudīja, kas ir līdzi paņemts somā, tad mums bija pīrādziņi, alus vai kaut kas stiprāks. Sekojām līdzi gan futbolam, gan hokejam.

-Tev ir sajūta, ka kāds jaunais varētu tevi izkonkurēt?

Jānis Matulis un Latvijas hokeja leģenda Aleksandrs Cicurskis

Jānis Matulis un Latvijas hokeja leģenda Aleksandrs Cicurskis

-Tagad arī mana Bulta [Matuļa ģimenes mīlulis – aut.] varētu studēt augstskolā. Pašlaik notiek diskusijas par budžeta vietu samazināšanu, tās ir jāsamazina līdz pēdējam. Nevar katrs krancis būt ar augstāko izglītību. Tajos laikos, lai iestātos augstskolā bija konkurss, priekšrocības bija cilvēkiem ar divu gadu stāžu, žurnālistiem vajadzēja uzrādīt arī publikācijas. Var uzņemt 50 vai 150, no viņiem tāpat nebūs žurnālisti, var redzēt kurš būs un kurš nebūs žurnālists. Neiet runa par konkurenci žurnālistikā, – nav kas strādā. Tie nav žurnālisti, kas pārtulko rakstus.

-Tev jau ir vairāk kā 40 gadu pieredze žurnālistikā. Uztraukums pirms intervijām gadu laikā nepazūd?

-Uztraukums ir arī tagad. Ja arī man ir intervija ar gadiem ilgi pazīstamu cilvēku, es tāpat gatavojos un paskatos informāciju par intervējamo. Ļoti būtiski, ja tas cilvēks spēlē pretī vai viņš ir āmurs. Ja mēs esam cienīgi sarunas partneri, tad var sanākt laba intervija. Tā ir normāla parādība kā sportistam, ka pirms starta mazliet jānervozē. Žurnālistam jābūt gatavam jebkuru nointervēt, pat ar mironi jāprot komunicēt. 

-Gadu gaitā esi gājis cauri žurnālistikai, kā jaunā žurnālistu paaudze atšķiras no tevis pieņemtajām normām?

-Atšķiras ar to, ka viņi neko nezina. Piemērs, man ir sarunāta intervija ar Normundu Sējēju, piemetās arī fotogrāfs klāt, es viņam saku, ka Sējējs tevi tur gaidīs, bet viņš atbild, ka nezina kā viņš izskatās. Manam draugam Vaideram ir bēres, žurnāls Kas jauns safotografē tikai tos, kurus pazīst, bet fotogrāfs jauns un nezina daudzus cilvēkus. Tam pašam čalim Pučes grāmatas prezentācijā pasaka safotografēt Valdi Valteru, bet arī to viņš nezina. Tie ir tikai pēdējā mēneša piemēri.

-Kādu drukātos medijus tu lasi?

-Es avīzes nelasu, jo tās ir tukšas, labprāt lasītu 2000. gada “Dienas” izdevumu. Proklamācijas, kas tagad iznāk man nav vajadzīgas. Savas grāmatas esmu izlasījis, tomēr pēdējā laikā lasāmvielu tikai pārskatu, to skaitā Pučes grāmatas. Braucot 83. gadā uz darbu, pie mājas Ļeņina ielā nopirku avīzi “Sports”, kura maksāja trīs kapeikas. Ar trolejbusu bija jābrauc 30 minūtes līdz Preses namam, braucot izlasīju kas man der un kas neder.

-Cik ilgi dzīvos drukātie mediji?

-Viņi ir miruši, tagad jāorientējas uz žurnālu, internetu vai televīziju. Uz drukāto presi orientēties nevajag, tā diemžēl ir pagātne. Domāju, ka drukātie mediji nomirs ātrāk nekā mēs domājam. “Neatkarīgā Avīze” pazudīs, kad Lembergs tiks notiesāts vai attaisnots, varbūt “Latvijas Avīze” turēsies visilgāk pie konservatīvā satura.

-Vienā intervijā esi minējis, ka žurnālistam visvieglāk rakstīt kad ir problēma. Respektīvi, nav jādomā par ko rakstīt, jo problēma piedāvā tēmu?

-Faktiski, tad ir piespēlēts sižets, nav jāmeklē par ko rakstīt. Ja “Dinamo” uzvar ar 5:1, 4:0 vai 7:1, cik es apdziedāšu Dārziņa gājienus? Drīz vien es rakstīšu viedokli par latviešu mazohismu, mīļie cilvēki, mums nav četri zaudējumi [par Rīgas “Dinamo” spēlēm, pirms 28. oktobra spēles pret “Vitjaz” – aut.], mums ir četras spēles ar vienu punktu. Par zaudējumiem nedod neko. Mēs sevi nepareizi novērtējam, līdz ar to galvā rodas visādas problēmas.

-Viens no galvenajiem veidiem, kā žurnālists aicina tautu izlasīt savu garadarbu ir virsraksts. Kā tu izdomā saviem rakstiem virsrakstus?

-Ekstra avīzēs ir cilvēks, kas strādā tikai ar virsrakstiem, tas ir vajadzīgs, lai piesaistītu lasītāju. Jābūt ir kliedzošam virsrakstam, rakstā pat īsti nekas var nebūt. Pirms kāda laika bija prasība aizpildīt visu virsraksta laukumu, bet man virsraksts ir “Sūds”. Pēc tam, mana idiotiskā virsraksta dēļ ieviesa, – ja virsrakstu nevar papildināt, tad jāieliek kaut kas no teksta baltajā laukumā. Es nevaru rakstīt “Siltais sūds Jāņu rītā”, man ir tikai virsraksts “Sūds”. Ir reizes, kad es uzrakstu rakstu bez virsraksta un ievada slejas, citreiz ir otrādi.

-Kopumā ar savu darbu un apkārtējo vidi, kādā tu strādā, esi apmierināts?

-Pēdējos sešus gadus strādāju savās mājās, sēžu pie loga un ar savu perifēro redzi skatos, kas notiek uz ielas. Toties ir bijuši pieci gadi “Rīgas Balsī”, kad darbs sācies septiņos no rīta. Ir jābūt elastīgam, ja redzi, ka šodien materiāls jau ir gatavs, tad nav jābūt septiņos. Ja es parādos sabiedrībā, tad esmu apmierināts un visiem jāredz, ka man iet labi. Kaut arī manam sunim ir cērmes un mazbērnam zobi nenāk ārā.

Foto: sportacentrs.com

Komentārs

Jūsu E-pasta adrese netiks publiskota. Iezīmētie lauciņi ir obligāti *

*

Time limit is exhausted. Please reload CAPTCHA.

Scroll To Top