Kārlis Zirnis: Nekad nebiju redzējis, kad Kanādas izlase atkāptos

Saruna ar Latvijas pieaugušās un U20 izlases treneri Kārli Zirni. Jau kopš jauniešu gadiem latvietis dreifē pa Ziemeļamerikas ūdeņiem, līdz 2012. gadā pie viņa ciemos atbrauca Latvijas U20 izlase. Pēc spēlētāja karjeras uzsācis darbu ar jauniešu komandu. Drīz vien nāca piedāvājums strādāt par skautu un tā tas viss aizsākās. Pašlaik treneris vada Nešvilas jauniešu komandu NA3HL līgā, kur spēlē arī jaunais latviešu vārtsargs Denijs Romanovskis. Šajā intervijā Kārlis Zirnis atbildēs uz vairākiem neatbildētiem jautājumiem gan par darbu ar Nolanu, pelnrušķītes stāstu Sočos un plāniem saistībā ar NHL.

Elks hokejā – Peters Forsbergs.

Dzīves moto – Ja tu padari darbu, tad augļi nāks.

Hokeja tips – Uzvaras hokejs (smejas). Patīk agresīvs hokejs.

Pēc cik gadiem Kārlis Zirnis vadīs NHL komandu – Grūti pateikt. Jāstrādā un tad redzēsim.

-Kā jūtās Latvijas izlases treneris un cik viegli tikt galā ar to, ka regulāri jālido pāri okeānam?

-Pirmkārt – šī ir liela iespēja manā karjerā. Tas ir liels gods un gandarījums man personiski. Tā ir sanācis, ka mācījos augstskolā un spēlēju hokeju Amerikā. Dzīvē ir sagrozījies, ka ģimene man ir tur. Pēc laika bija iespēja trenēt Latvijas izlasi un sadarbība ir izveidojusies laba. Darbs turpinās, neatkarīgi no tā, kurā okeāna pusē esmu.

-Latvijā biji ieradies uz Dzelzceļa kausa turnīru, lai apskatītu, kāda ir situācija ar izlases spēlētājiem?

-Atbraucu paskatīties spēlētājus un parunāt ar viņiem kā klājās. Tāpat pārmiju vārdus ar Latvijas hokeja federācijas cilvēkiem. Uzzināju kuriem spēlētājiem ir līgumi, kuriem nav. Palīdzēt, negribu atklāti teikt, dažiem spēlētājiem kam nav līgumi. Ja viņiem vajag kādu palīdzību, tad atrast klubu. Cenšos caur saviem kontaktiem palīdzēt.

-Tikies arī ar izlases galveno treneri Aleksandru Beļavski?

-Skatījāmies Dzelzceļa kausu. Negribu daudz komentēt par Rīgas “Dinamo”, bet komanda labi izskatās fiziskajām sagatavotībā. Laba struktūras komanda, rāda labu spēli. Neviens spēlētājs īpaši nav izlecis.

-Pastāsti vairāk par sevi, kā tu ienāci hokejā?

-Vecāki aizveda uz šo sporta veidu. Spēlēju Latvijas Bērzā, pēc tam spēlēju hokeja klubā “Juniors”. Pēc tam devos uz Ameriku. Pirmais treneris man bija Latvijas Bērzā – Agris Belickis. Tas man bija pirmais pasniedzējs, kas trenēja ilgus gadus.

-Pirmā profesionālā līga tev bija Latvijas čempionāts, kur ienāci jau 16 gados. Kādi bija pirmie iespaidi?

-Es atceros pirmo gadu, kad spēlēja, ja nemaldos sešas komandas, bija diezgan nopietna konkurence. Tajā laikā nāca kupls skatītāju skaits un spēlējām pret tādiem hokejistiem kā Aleksandru Kerču, Helmutu Balderi. Izaugot skatījos, kā viņi spēlē, pat sanāca pret viņiem uzspēlēt. Bija pietiekami interesanti. Mēs bijām jauna komanda, kas spēlēja pret pieaugušajiem.

-Balderis un pārējie spēlētāji bija tās figūras, kurām gribējāt līdzināties?

-Jā, jo viņiem jau tajā laikā karjera, vairāk vai mazāk, bija beigusies. Viņi spēlēja sava prieka pēc. Tajā pašā laikā priekš 15 – 16 gadīgiem bija liels uztraukums un atbildības sajūta spēlēt pret viņiem.

-Pirms došanās uz ASV tev bija iespēja pārstāvēt Latvijas U18 un U20 izlasi. Kādas bija sajūtas uzvelkot izlases formas kreklu?

-Mēs vēl tajā laikā spēlējām C un B grupā. Pirmās vietas mēs neizcīnījām, bet bijām ļoti tuvu. Ja nemaldos, tad mēs visas reizes ieguvām otro vietu. Zaudējām finālspēlē, lai tiktu uz nākošo grupu. Ļoti daudz iemācījos no treneriem tajā laikā. Bija gods spēlēt Latvijas hokeja izlasē.

-Vienīgais spēlētājs, kas izsities no tavu gadu izlases ir Arvīds Reķis, kur pārējie nozuda?

-Visi nespēlē tik augstā līmenī kā KHL, bet mans draugs – Juris Ozols aizvadīja veiksmīgas sezonas Liepājas “Metallurgā”. Grūti teikt, jo laiki bija savādāki – KHL tad nebija. Būtu tā līga, kad mēs bijām jaunāki varbūt spēlētu Krievijā. To ir grūti spriest. Tajā laikā nebija tāda līga, bija jāiet un jācīnās ārzemēs kaut kur. Paši esam redzējuši, ka ārvalstīs ir ļoti grūti izsisties, kā importam. Nedomāju, ka nav izauguši labi spēlētāji.

-Pēc U20 izlases tu devies iekarot Ameriku. Vai bija viegli tikt pāri okeānam un atrast klubu, toreiz aģenti nebija kuram katram pieejami.

-Jau 19 gados es biju Amerikā. Aģents, tad man vēl nebija. Manam tēvam bija paziņa Indianapolesē – Roberts Kleinaps. Viņš ir latvietis, kas dzīvo Amerikā un palīdzēja latviešu spēlētājiem tikt uz kontinentu. Viņš palīdzēja caur saviem kontaktiem es biju viens no tiem kam palīdzēja tikt uz turieni.

-Kāpēc nedevies uz Krieviju, tomēr kaimiņvalsts un zināmāka mentalitāte.

-Tajā laikā mēs jau daudz spēlējām Krievijā. Amerika bija sapnis kaut kur tikt un iemācīties valodu, iegūt izglītību – tas arī man izdevās. Pabeidzu augstskolu Amerikā. Visiem ceļš neved uz NHL, bet es domāju, ka visiem, kas sāk spēlēt hokeju ir mērķis pilnveidot savu meistarību un iegūt augstāko izglītību.

-Arī tajā brīdī, kad devies uz ASV tavs vienīgais mērķis bija – NHL?

-Protams tas mērķis ir tikt uz NHL. Kad biju tajā krastā sapratu, ka tur ir koledžas hokejs un to vairāk iepazinu, kā tas process notiekas. Sapratu kā līdz turienei ir nokļūt un, kas ir jādara. Mērķis beigās drusku mainījās. Varbūt galvenais mērķis bija tas NHL, bet caur koledžas hokeju.

-Pirmā sezona tev bija NAHL līgā, bet nākamajā jau devies uz Alabamas Universitāti, tātad pirmais solis uz NHL tika sperts.

-Biju ļoti priecīgs par pavadīto laiku tur – daudz iemācījos, daudz draugu saglabājušies, izglītība iegūta. Pilnīgi neko nenožēloju.

-Juti, ka NHL ir tepat aiz durvīm – uz spēlēm nāk skauti, spēlētāji tiek ņemti uz NHL pa taisno.

-Jā! Es esmu palīdzējis daudziem latviešu hokejistiem nokļūt Amerikā. Man zvana aģenti un skauti no NHL komandām, prasa par spēlētājiem. Tā kā es esmu simtprocentīgi pārliecināts, ka uz dažiem latviešu hokejistiem skatās NHL klubi.

-Tie latviešu spēlētāji, par kuriem izrāda interesi NHL klubi, tagad cīnās pa dažnedažādām Ziemeļamerikas hokeja līgām?

-Jā, tieši tā.

-Ar ko tev palika visspilgtāk atmiņā Universitātē pavadītais laiks?

-Es iepazinu daudzus cilvēkus – savādākus. Man tagad viņi ir palikuši par dzīves draugiem. Tas ir pats lielākais nopelns. Iemācījos pats dzīvot kojās un bija izaugsme kā cilvēkam, bet vislielākais pluss par cilvēkiem, kurus iepazinu tagad kļuvuši par labiem draugiem.

-Karjeras laikā uz noraidīto soliņa esi pavadījis daudz laika, biji sīkts hokejists?

-Centos kādam ielīst zem ādas, kādu izprovocēt. Vārtu priekša bija mans lauciņš. Tos golus, kurus es iemetu nebija skaistākie, bet ripa bija vārtos. Daudz nekāvos, bija sanācis, bet es vairāk centos izprovocēt, lai nopelna divas soda minūtes uz mani.

-Pēc karjeras tu sāki skauta darbu, kā tevi atrada Amarillo “Bulls”?

-Kad karjeru noslēdzu, sāku trenēt jauniešu komandu Triple A līgā. Tā bija spēcīga komanda, Latvijā tā sauktos specklase. Sāku to darīt un man paprasīja vai esmu ieinteresēts strādāt par skautu, protams – neatteicos.

-Kāda bija tava darbadiena kā skautam?

-It sevišķi – piektdienās, sestdienās un svētdienās notika spēles. Negulēju naktis, daudz strādāju un visu laiku pavadīju hokeja spēlēs. Rakstīju un runājos, jo viens ir noskatīt spēlētāju, bet otrs ir dibināt kontaktu ar hokejistu. Tu vari nodraftēt un viņam jānāk spēlēt pie tevis. Vēl ir brīvie aģenti, arī ar tiem spēlētājiem ir jānodibina kontakti. Daudz jārunā ar hokejistiem.

-Meklējot spēlētājus ceļoji pa ASV, sanāca arī uz Eiropu atbraukt novērtēt kādu talantu?

-Pārsvarā biju tikai par Ameriku un Kanādu.

-Sanāca ieteikt arī latviešu hokejistus?

-Jā, bija iespējas. Esmu daudz palīdzējis. Kā cilvēks, Roberts Kleinaps man palīdzēja tikt Amerikā un es tajā pašā laikā cenšos izpalīdzēt. Ja kādam vajag manu palīdzību, droši prasa un esmu palīdzējis.

-Pagājušajā sezonā Amarillo komandas sistēmā spēlēja Rihards Marenis, viņš arī bija tavs darbs?

-Viņu gan es neiebīdīju kluba sistēmā. Zinu tikai, ka viņam bija ļoti laba statistika NA3HL līgā un dažas spēles aizvadīja lielajā komandā – NAHL. Cik zinu, tad viņš ir ļoti labs spēlētājs un turpinās savu karjeru koledžā.

-2012. gadā tev izkrita laimīgā kārts. Toreiz Kanādā norisinājās U20 pasaules čempionāts un tu bija Latvijas izlases pavadonis. Kā sākās tava sadarbība ar izlasi?

-Tanī gadā iepazinos ar Nolana kungu, nodibinājām labus kontaktus. Viņš jautāja vai esmu ieinteresēts sadarboties ar lielo izlasi, jo tad viņš bija jaunais treneris. Tajā pašā laikā uzskatu, ka Teds manī saredzēja enerģiju un jauno garu. Savu darbu vienmēr izpildu no vislabākās sirdsapziņas. Tāpēc viņš uzaicināja sadarboties.

-Kāda jums bija pirmā saruna?

-Es atceros, ka komanda jau bija Kalgari, viņš pievienojās drusku vēlāk. Pirmā saruna bija parasta iepazīšanās. Es jau zināju daudz par viņu. Lēnām sākām runāt un daudz laika pavadījām kopā tur, tā tas iegājās.

-Pēc tam tu piedāvāji sevi U20 izlasei kā video treneris?

-Caur treneri Miļūnu piedāvāju savu palīdzību izlasei. Tur arī tā sadarbība sākās. Nolans arī piedalījās sapulcēs, redzēju, ko es darīju un viss aizgāja.

-Paraksturo kāpēc jauniešu izlases pasaules čempionātos, augstākajās divīzijās, tiek grautas, bet, kad pienāk pieaugušo vecums viss izlīdzinās.

-Grūti mums notiek, nav tie resursi. Kvantums, kas ir Amerikā un Kanādā vai Zviedrijā, viņiem ir masas. Viņi paņem tos 20 labākos, tāpēc ir ļoti grūti konkurēt. Pieaugušā līmenī tas balansējās, bet jauniešu vecumā hokeja lielvalstīm ir vairāk spēlētāji un ir attīstītāka sistēma.

-Tevi uzrunāja kļūt par izlases treneri pēc 2012. gada pasaules čempionāta Stokholmā?

-Šī ideja nāca gan no Teda Nolana, gan Latvijas hokeja federācijas puses. Līdz šai dienai es pateicos Nolanam un Lipmanam par doto iespēju strādāt ar izlasi.

-Kā tu atceries pirmo spēli uz Latvijas hokeja izlases komandtiltiņa?

-Pirmā spēle mums bija Čehijā. Ja nemaldos, tad pirmo spēli zaudējām un otrajā spēlē arī piedzīvojām zaudējumu. Tie puiši, kuri bija atbraukuši ļoti labi nospēlēja. Uztraukums īpaši nebija, kad iegāju visā ritmā tas vispār aizmirsās.

-Kopumā novērtē, kāds bija pirmais pasaules čempionāts tavā vadībā?

-Labs sākums sliktas beigas (smejas). Runājot par čempionātu Helsinkos, kad stāvēju uz komandtiltiņa. Pirmais man pašam bija 2012. gada čempionāts Stokholmā, tad es strādāju par video treneri. Komanda nospēlēja diezgan cienīgi. Protams, vēlējāmies tikt astotniekā, bet tas neizdevās.  Pirmajā pasaules čempionātā es pēdējās divas spēles izlaidu, jo man dēls piedzima.

-Latvijas hokeja līdzjutēji ir pieraduši, ka izlase čempionātu noslēdz ap 11. vietu. Tā ir mūsu izlases komforta zona?

-Negribētos teikt, ka tā ir mūsu komforta zona. Nekad nevajag teikt, ka es esmu desmitais vai vienpadsmitais, vienmēr vajag tiekties uz augšu. Pašam sevi ir jāpiespiež strādāt. Jādarbojas, lai sasniegtu augstākus mērķus.

-Savā pirmajā pasaules čempionātā uz izlases komandtiltiņa bija arī Artūrs Irbe, tomēr LHF viņu izbrāķēja. Tas bija kulturāli no federācijas puses?

-Grūti komentēt, jo tādi ir tie likumi. Neko citu nevar izdarīt.

-Tad pienāca brīdis, kad bija jāgatavo izlase Olimpiādei, juti, ka šī komanda varēs radīt brīnumus?

-Protams, ka jutu, jo tur jau nebrauca vienkārši uzspēlēt. Es vienmēr uz turnīriem vai pārbaudes spēlēm braucu, lai uzvarētu. Atmosfēra komandā bija vienkārši fantastiska. Visi bija sagatavojušies un mēs braucām ar mērķi cīnīties – pārstāvēt Latviju. Beigās mēs zaudējām Kanādai, bet parādījām, ka mēs maziņā valsts varam cīnīties ar lielajām valstīm.

-Cilvēki pirms turnīra par Latvijas izlasi izteicās diezgan skeptiski – pēdējā, varbūt pirmspēdējā vieta.

-Cenšos neklausīties, ko hokeja eksperti saka. Astotā vieta bija laba, pats galvenais jau nebija vieta, bet tā pašatdeve.

-Apskatīsim tagad tās nozīmīgākās spēles. Kā, un vai vispār bija jānoskaņo komanda pirmajai spēlei pret Šveices izlasi?

-Nevienu nevajadzēja noskaņot, jo tās ir olimpiskās spēles. Pirmā spēle olimpiādē. Visi bija gatavi spēlēt. Mēs redzējām visu turnīru cik izlase bija noskaņota un gatava spēlēt, atdot visu.

-Kas norisinājās uz soliņa, kad Šveice guva vārtus 7 sekundes pirms trešā perioda beigām?

-Uzreiz bija jādomā, kā mēs dabūsim ripu pretinieku zonā. Varbūt varam kādu momentu dabūt tur. Tās man bija pirmās domas. Pēc spēles galvā bija tukša sajūta, bet tajā pašā laikā turnīrs tikai sākās un priekšā bija daudz spēles.

-Pēc tāda spēles pavērsiena treneriem noteikti ir ātri jānoreaģē, ko darīt tālāk?

-Tas jau ir jāizdomā pirms tam. Pirms spēles tiek sazīmētas visas iespējamās situācijas – 6:5, 4:3 u.t.t. Situācijām jābūt atstrādātām, lai nerastos tāda situācija, ka nezini, ko darīt.

-Visspilgtākās spēles Sočos noteikti bija pirmā un pēdējās divas.

-Otrajā spēlē pret Šveici komanda bija vēl pamatīgāk noskaņota. Tā bija spēle uz izdzīvošanu. Zinājām, ka nav, kur atkāpties. Ja zaudē – brauc mājās, uzvari – turpini cīnīties. Visi spēlētāji ir profesionāļi un zināja, ko darīt.

-Pēdējā spēle bija ļoti principiāla. Lielu darbu ieguldīja ne tikai treneri, bet arī kapteinis?

-Visam izlases sastāvam – ārsti, masieri, ekipējuma cilvēkiem… – bija jāiegulda liels darbs, lai tur mēs būtu.

-Kurš pasvieda ideju par kombināciju uz nomainīšanos, lai tālais spēlētājs pārsteigtu Kanādas hokejistus?

-Mēs šo kombināciju provējām arī Somijā, pasaules čempionātā. Mums vienkārši nesanāca. Ja kāds grib redzēt video, lai piezvana man. Vienkārši iemetienam ir jābūt tieši tajā vietā pie beņķīša. Sanāca labi arī tas, ka bija minūtes pārtraukums un uzreiz ideja bija gatava. Viss jau bija sazīmēts ģērbtuvē, zinājām, ka to darīsim.

-Kā izlēmāt, kuram spēlētājam tiks uzticēts šis atbildīgais uzdevums?

-Sanāca, ka Lauris Dārziņš spēlē pa to malu. Zinājām, ka viņš ļoti labi individuāli var 1:1 apspēlēt vārtsargu.

-Izlēmāt arī aizsargu, kurš dos piespēli?

-Mums visi aizsargi bija labi. Neteikšu, ka jebkurš varēja atdot piespēli, bet Kulda ļoti labi atdeva. Uzskatu, ja būtu bijis cits aizsargs, tad viņš arī to būtu spējis izdarīt.

-Sandis Ozoliņš starp periodiem arī uzmundrināja komandu?

-Visi viņu uzklausa. Tur nav domstarpību. Neesmu redzējis nevienu spēlētāju pret, kuru būtu tāds respekts kā Sandi. Ozoliņš spēlēja caur sāpēm. Visi to redzēja ģērbtuvē, kā viņš cīnījās, ko darīja. Viņš bija kā tētis ģērbtuvē.

-Spēlētāji noteikti bija sarūgtināti, ka tādā spēlē tomēr tika piedzīvots zaudējums.

-Protams, neviens nekad negrib zaudēt. Ko tas nozīmē skaisti zaudē, kā citi saka?!

-No Sočiem aizbraucāt ar paceltām galvām?

-Es domāju, ka jā. Mēs parādījām pasaulei, kas ir Latvijas hokejs. Joprojām Amerikā un Kanādā visi runā, ka bija nobijušies visu spēli. Ja skatās pēdējās septiņas minūtes, kad viņi iemeta golu. Nekad nebiju redzējis, kad Kanādas izlase atkāpjas, sagaida mūs neitrālajā zonā. Viņi visu maču spēlēja agresīvu hokeju, bet tās pēdējās minūtes mūs sagaidīja uz sarkanās līnijas.

-Tomēr galva nolaidās, kad tika uzzināts par pieķertajiem spēlētājiem aizliegto vielu lietošanā?

-Ir neliels sarūgtinājums. Negribas īpaši komentēt par visām lietām. Uzskatu, ka visi spēlētāji atdeva simts procentus no sevis katrā spēlē. Nav nekas lietots, lai kaut kas diži mainītos.

-Pēdējais posms ar Tedu Nolanu bija pasaules čempionāts Minskā. Kāds kopvērtējums par šo turnīru?

-Mums vajadzēja izmantot vairāk momentus, kas bija. Sarūgtinājums arī bija, ka netikām ceturtdaļfinālā. Kopsummā puikas nocīnījās un nostrādāja labi.

-Kāda bija Nolana pēdējā uzruna komandai?

-Viņš pateica paldies visiem spēlētājiem par darbu. Diezgan emocionāli visu pateica. Mani personiski un spēlētājus tas aizskāra. Diezgan daudz esmu iemācījies no viņa. Paldies Nolanam par visu.

-Latvijas hokeja federācija runāja ar tevi kā galvenā trenera kandidātu nākotnē?

-Nevēlos šo komentēt. Vienkārši pēc čempionāta aprunājāmies, kā turpināsim kopīgo sadarbību.

-Latvijas hokeja izlase ar Beļavski un Zirni turpinās vadīt komandu tikpat veiksmīgi kā ar Nolanu pie grožiem?

-Es ļoti ceru. Mēs zinām, ka mums ir ļoti labi spēlētāji, kuri atdot visu sevi izlasei. Turpināsim strādāt un darboties, lai Latvija lepotos ar mums.

-Kādā jomā Latvijas hokejistiem būtu jāpieliek, lai mēs cīnītos par augstākām

vietām?

-Visās fāzēs var pielikt.

-Ko tu ieteiktu jaunajiem hokejistiem, kuri skatās izlases spēles un sapņo nokļūt tur?

-Viss sākās ar ieguldīto darbu, lai būtu tie augļi.

-Kāpēc tev nav līgums Bufalo “Sabres”? Tavs vārds tika minēts, kā viens no kandidātiem uz Nolana palīgu.

-Man pārrunas bija ar “Sabres”. Beigās nesanāca. Tajā pašā laikā ir jāturpina strādāt un varbūt nākotnē būs iespēja.

-Kāds ir tavs mērķis pēc pieciem gadiem, kur tu vēlētos būt?

-Mērķis vienmēr ir bijis NHL. Strādāt kaut kur augstāk nekā iepriekš. Negribētu stāvēt uz vietas šos piecus gadus.