Latvijā ir daudz talantīgu hokejistu, kuru mērķis ir kļūt par profesionāliem sportistiem. Tomēr, spēlējot Latvijā, mūsdienās, jaunajiem hokejistiem nav tik liela iespēja izsisties. Tāpēc daudzi hokejisti izvēlās doties pāri okeānam, lai sevi pierādītu un cīnītos par katra hokejista sapni – NHL. Viens no šādiem hokejistiem ir jelgavnieks Filips Gundars Buncis. Pagājušajā sezonā iepazinis Ziemeļamerikas hokeju, tagad ar jaunu cīņassparu un mērķiem gatavojās sezonai USHL.
Hokeja cilvēki par Filipu bija dzirdējuši jau specklases laikā, kad viņš demonstrēja līdera cienīgu spēli. Viens no uzbrucēja spēcīgākajiem trumpjiem ir metiens gan plaukstas, gan šķēliens. Augumā ražens, latvietis, hokeja laukumos, licis izjust bortu mīkstumu daudziem pretspēlētājiem. Noslēdzoties specklases posmam savas karjeras turpinājumu Filips izvēlējās Ziemeļamerikā. Pirmajā sezonā, pāri okeānam, uzbrucējs paspēja uzspēlēt trīs līgās – T1EHL U18 (Tier 1 Elite Hockey League), NAHL un USHL. Tāpat Buncis pārstāvēja Latvijas U18 izlasi pasaules čempionātā, ar pieciem gūtiem punktiem sešās spēlēs hokejists ieņēma ceturtā rezultatīvākā spēlētāja godu komandā. Interesanti, ka Latvijas izlases trīs rezultatīvākos spēlētāju šogad draftēja NHL. Filipam viss vēl ir priekšā un nepamanīts viņš nav palicis. Šovasar viņam tika dota iespēja sevi pierādīt Ņujorkas “Islanders” jauno spēlētāju
attīstības nometnē.
“Brokastis pasniedza 7:00, tad tikām sadalīti divās grupās un braucām uz fizisko treniņu zālē. Programma katru dienu atšķīrās. Viena stunda tika veltīta sprintiem. Mācījāmies kā pareizi un tehniski veikt uzrāvienus, kas palīdz iegūt maksimālo ātrumu, pielietojot pilnu spēku,” iespaidos par nometnē pieredzēto dalījās Filips Buncis. “Ieguvu ļoti daudz no sprintu apmācības, jo tik detalizēti nekad nebiju pievērsies tam uzmanību. Otru stundu strādājam ar svariem. Slodze bija pietiekami liela, taču vairāk tika mērķēts, lai mēs apgūtu tehniku un redzētu, kā ikdienā strādā NHL spēlētāji. Tālāk sekoja pusdienas un ledus treniņš. Treniņos uz ledus galvenā uzmanība, tāpat kā sausajos treniņos, tika vērsta uz tehniku. Atsevišķi strādāja ar uzbrucējiem un aizsargiem. Pievērsa uzmanību specifiskiem vingrinājumiem attiecīgajai pozīcijai. Uz ledus ar hokejistiem strādāja 6 līdz 8 treneri, kuri sekoja līdzi katram spēlētājam un individuāli pārrunāja. Ledus un sausie treniņi tika filmēti, pēc tam skatoties ar treneriem, tika izanalizētas kļūdas. Pēc ledus treniņa devāmies uz viesnīcu, un tad braucām kopīgās vakariņās.”
Filips nometni atceras ar pozitīvām atmiņām, pavadītais laiks nāca tikai par labu hokejista izaugsmē. Tik augsta līmeņa nometnē uzbrucējam bija pirmā pieredze. Latvietis tagad zina, kā jāstrādā, lai karjera attīstītos virzienā uz labāko hokeja līgu pasaulē – NHL.
“Aizvadījām divas savstarpējās spēles. Pirmā paliks visvairāk atmiņā, jo spēlējām Bruklinas “Nets” arēnā. Varēja just, ka šeit “Islanders” komandu ļoti atbalsta. Treniņspēli atnāca vērot 6 tūkstoši skatītāju. Pirmā spēle pret tādas klases spēlētājiem, vēl arēnas iespaids, bija vienkārši perfekts. Tādus mirkļus var maksimāli izbaudīt. Nometne bija saplānota NHL komandas grafikā, lai mēs saprastu kā viņi strādā, uz ko koncentrējās treneri un organizācija. “Islanders” klubam ļoti svarīgs ir ātrums, tāpēc viņi paši sevi sauc par vienu no ātrākajam komandām līgā. Konkurence, protams, liela, jo neviens tāpat nometnē nenonāk, katrs sevi ir pierādījis, lai saņemtu uzaicinājumu. Neviens necentās kādu slikti ietekmēt vai satraumēt. Visi dzina viens otru uz priekšu un palīdzēja attīstīties. Atmosfēra bija ļoti laba un pozitīva. Nometnē nonācu, jo parādīju labu sniegumu pasaules čempionātā.”
Noslēdzoties nometnei Buncis palika Ziemeļamerikā, kur turpināja gatavošanos jaunajai sezonai. Šosezon uzbrucēja plānos ir izcīnīt vietu USHL komandas Sioux City “Musketeers” sastāvā. Aizvadītajā sezonā latvietis komandā nospēlēja 10 spēles, kuru laikā guva vienus vārtus. Ar “Islanders” organizāciju Buncim nekāda vienošanās par nākotni nav, bet hokejists zina, ka jāstrādā – tad viss izdosies. Nule, kā noslēdzās USHL komandas nometne Šveicē. Trīs pārbaudes spēlēs, ar Šveices junioru komandām, Buncis atzīmējās ar 3+2.
“Šosezon ir plāns spēlēt USHL. Ar “Islanders” klubu vienošanās nav. Paskatījās mani, teica ka sekos līdzi, ieteica dažādus uzdevumus, kur man jāpiestrādā. Ja strādāšu cītīgi, tad arī viņi nekur nepazudīs. Viss ir no paša atkarīgs. Jūlijā notrenējos caurmērā sešas dienas nedēļā, uz ledus un zālē ar NHL treneriem. Cītīgi strādāju sevis pilnveidošanā, šonedēļ ar Sioux city Šveicē aizvadījām nedēļu garu nometni. Jūnijā bija lielais try-out, bet uz to es varēju nebraukt. Jācīnās par savu vietu sastāvā, bet būs interesanti. No pagājušā gada komandas sastāvā palikuši 5 – 6 spēlētāji, jo pārējie aizgāja uz koledžām. Šosezon sastāvs būs no jauna salasīts. Galu galā viss ir atkarīgs no manis paša. Zinu kādas ir treneru un vadības prasības, jo pagājušajā gadā apostīju gaisu. Pagāja pāris nedēļas, lai saprastu spēles zīmējumu un iekaltu galvā. Viņi kopš pagājušā gada ir paturējuši tiesības uz mani, arī, kad biju Johnstown [NAHL komandā – aut.] sekoja līdzi.”
Daudzi latviešu hokejisti ir izmēģinājuši spēkus ASV junioru spēcīgākajā hokeja līgā. Lielākā daļa ir teikusi atzinīgus
vārdus par klubu organizāciju un komfortu hokeja hallēs. Sioux City “Musketeers” klubā Filips Buncis ir otrs latvietis, kuram ir bijusi iespēja uzvilkt komandas kreklu. Pirmais bija latviešu uzbrucējs Rihards Augstkalns, kurš 1995./1996. gada sezonā aizvadīja 7 spēles.
“Manuprāt, Sioux city ir viena no labākajām vietām, kur spēlēt, visi apstākļi noorganizēti kā profesionāļiem. Aizejot uz halli jūties kā otrās mājās, ar pirti, siltām/aukstām vannām, svaru zāle ar visu nepieciešamo, atpūtas telpa, virtuve. Pavadot laiku hallē jādomā tikai par hokeju. Tikai ej uz treniņiem un strādā.”
Ziemeļameriku arvien biežāk iekaro jauni, talantīgi eiropieši. Tas ir viens no ceļiem kā pietuvoties hokejistu galvenajam mērķim – NHL. “Musketeers” komandā savas karjeras pirmos soļus spēruši tādi Eiropā dzimuši hokejisti kā Ruslans Fedotenko, Rotislavs Klesla, Stefans Dakosta un virkne citu hokejistu. Aizvadītajā sezonā klubā vien spēlēja 7 leģionāri – 4 somi, pa vienam vācietim, francūzim un latvietim. Redzams, ka šaipus okeāna hokejistu īpatsvars Ziemeļamerikā arvien pieaug. Toties tie nav parasti 3. vai 4. maiņas hokejisti, jo no leģionāriem prasa līdera cienīgu spēli.
“Leģionāra statusu vairāk izjūtu, kad ir augstākas prasības un konkurence. Katrā komandā var būt tikai trīs leģionāri, līdz ar to jābūt vienam no top spēlētājiem. Trešajai vai ceturtajai maiņai viņi labāk paņems vietējos. Paiet laiks līdz saliedējies ar komandas biedriem, jo līdz sezonas pirmajai pusei ir nenormāla ciņa par vietu sastāvā. Nedaudz atslābstot, tava vieta būs aizņemta. Tāpēc joki un draugi garderobē, bet kā uz ledus, tā katrs par savu ādu domā.”
Latvieši pāri okeānam jau likuši par sevi runāt, kā vienu no piemēriem Filips min Girgensonu. Piemērs latviešu hokejistiem tālu nav jāmeklē. Kā saka Buncis, tad viss ir paša rokās. Sākumā jāizcīna vieta komandas sastāvā, tad ar savu sniegumu jāapliecina, ka var spēlēt tik augstā līmenī. Šogad Buncis pierādīja uz ko ir spējīgs, ceļš jāturpina tikai uz augšu.
“Paskatās citi džeki ar šķību aci un brīnās, kur tāda Latvija. Lielākā daļa nezina, kur ir Latvija, jo nav satikuši spēlētājus no mūsu zemes, bet viņu zināšanas ģeogrāfija arī nav labas. USHL vecākie hokejisti gan labi atceras Zemgu un visi kā viens saka, kad viņš bijis halle tā dominējis. Man personīgi Zemgus ir elks, viņš ir loti priekšzīmīgs piemērs, un reizē arī motivācija.”
