Edgars Dīķis: Mani iegrūda vārtos ar visu ripu

Aizvadītajā sezonā Edgars Dīķis bija viens no latviešu kvarteta hokejistiem Somijas otrās līgas komandā Joensū “Jokipojat”. Edgars Dīķis, Raimonds Vilkoits, Elvijs Biezais un Miks Lipsbergs bija Rīgas “Dinamo” hokejisti, kuri tika izīrēti somiem. 41 regularās sezonas spēlē 22 gadus vecais aizsargs guva 8 punktus, bet 2 izslēgšanas spēlēs tika pie viena punkta. Aizsargam šī bija pirmā sezona pieaugušo hokejā, saruna par Somijā pavadīto laiku, komandu meklēšanu un citām tēmām.

Intervija notika 13. aprīlī, bet pāris dienas vēlāk Edgars Dīķis tika atskaitīts no izlases.

-Šī tev bija pirmā sezona pieaugušo hokejā. Vai bija grūti pārslēgties no MHL uz Somijas hokeju?

-Sezonas sākums bija grūts, jo es pēc junioru hokeja ilgi nevarēju sev atrast komandu. Sanāca, ka es biju bez komandas trīs mēnešus un tikai oktobrī aizbraucu uz Somiju. Biju bez spēļu prakses, bet protams, ka visu laiku trenējos. Nezinu vai pie pieaugušo hokeja bija grūti pierast, drīzāk pie somu spēles stila. Viss bija mazliet savādāk, ātrāk jādomā, citas prasības no treneriem. Tas aizņēma kādu laiku, mēnesi vai pusotru. Decembrī sāku kārtīgi iespēlēties un pēc jaunā gada jutos ļoti labi. Līdz tam bija smagi, bet tas ir normāli, jo jāpierod ir pie kaut kā.

-Kurš hokejs tev vairāk patīk, pieaugušo vai arī junioru hokejs?

-Noteikti vairāk man patīk pieaugušo jeb somu hokejs. Domāju, ka uz mazajiem laukumiem būs grūti spēlēt, bet man patika. Viss ļoti ātri, fiziski spēcīgāks hokejs, pats sevi piespied domāt un slidot ātrāk, visu laiku progresē.

-Latvieši tev palīdzēja iedzīvoties?

-Noteikti, pati par sevi komanda bija ļoti draudzīga un čaļi atklāti. Palīdzēja, ka aizbraucot tur jau bija Elvis, Raimis un Miks, kas visu jau zināja, kur veikali, kā kuru sauc, kurš ir draudzīgs, kurš nav, ko treneris prasa no tevis. Ļoti ātri, pateicoties viņiem, es nedēļas laikā iejutos.

–Jūs dzīvojāt kopā?

-Jā (smejas), bija liels piecistabu dzīvoklis. Divas vannasistabas, virtuve, sauna mums arī bija. Sākumā dzīvojām piecatā, mums vēl čehs bija komandā, kas dzīvoja ar mums. Pēc tam viņš pārvācās, jo es domāju, ka viņam bija smagi ar četriem latviešiem (smejas). Bet nu četratā dzīvot, bija diezgan interesanti. Sadzīvojām kopā normāli, bet dažreiz gribējās atsevišķi.

-Tusiņus dzīvoklī taisījāt?

-Tieši mēs savā dzīvoklī nē. Iztikām bez.

-Cik tālu bija halle no dzīvokļa, dzīvojāt nomaļus no pilsētas?

-Nē, tādā ziņā ļoti labi. Dzīvojām apmēram 500 metrus no halles, divu minūšu gājiens.

-Kā somi ar jums sadzīvoja, ģērbtuvē un vai ar piespēlēm neskopojās?

-Visi bija ļoti draudzīgi kā jau īsta komanda.

-Izjuti leģionāra statusu?

-Droši vien, ka izjutu, bet tomēr man liekas, ka mēs nebijām 100% leģionāri. Jo mēs tur bijām, pateicoties Rīgas “Dinamo”. Ne jau mūs noskautoja un parakstīja līgumu. No leģionāriem vairāk prasa, ja tu nerādi to rezultātu, tad tevi liek malā un var vieglāk izmest no komandas. Bet pret mums tā attieksme bija mierīgāka, jo viņi saprata, ka mūs iebīdīja “Dinamo”.

-Sekojāt līdzi Olimpiādei?

-Protams, skatījāmies. Sanāca, ka mēs redzējām tikai spēli pret kanādiešiem. Bija tā interesanti (smejas), mums visu laiku bija spēles vienā dienā ar Somijas izlasi. Ja Latvijai spēle bija no rīta, bet somiem vakarā, vai arī otrādāk, tad protams somi lika treniņus tādā laikā, lai varētu paskatīties savējo spēli. Tāpēc mēs arī redzējām tikai spēli pret kanādiešiem.

-Kādas bija emocijas, kad Latvija gandrīz salauza Olimpisko čempionu sirdi?

-Kolosālas. Divkāršs prieks bija par Gudļevski, kā nekā viņš man ir labs draugs. Cerējām, ka Latvija uzvarēs.

-Jūs visi, četri latvieši tikāt izīrēti Jokipojat komandai, bet bijāt Rīgas “Dinamo” īpašums. Vai sezonas laikā rīdzinieki par jums kādu intresi izrādīja?

-Pie mums bija atbraucis Juris Opuļskis ap novembri, bet viņš vienkārši bija, lai paskatītos kā mums iet. Parunāja ar komandas vadību un treneriem. Par došanos uz Rīgu nekas netika runāts.

-Kādas citas komandas par jums intresējās?

-Sezonas laikā par mums kaut ko jautāja un izrādīja nelielu intresi, bet konkrēti ar mani neko nerunāja. Viņi vairāk piezvana treneriem vai menedžerim un paprasa, ja par kādu vēlas uzzināt.

-Jūsu pilsētā mīlēja hokeju un vai daudz cilvēki nāca skatīties spēles?

-Jā, mīlēja. Nebija tā kā Arēnā Rīga, tur tomēr ir mazāka halle, apmēram 2000 skatītāju vietas. Fanu klubs arī bija. Maziņa pilsēta, bet hokejistus visi pazina, tāpēc domāju, ka mīlēja hokeju. Varēja just, ka hokejs Somijā ir top sporta veids.

-Izslēgšanas spēles jums beidzās diezgan ātri, jo izkritāt jau pirmajā kārtā. Gāja pie sirds somu play-off hokejs?

-Sezonas sākumā mēs bijām starp top 4 komandām, īsu laiku pat bāzējāmies otrajā vietā. Pēc tam sākās loosing streak (zaudējumu sērija), tad, pat vienu brīdi bijām no play-off zonas ārā. Nekādas īpašas panikas nebija komandā, jo mēs zinājām, ka mēs varam labi spēlēt un beigās palikām sestie. Man likās, ka izslēgšanas spēlēs pārvarēsim pirmo kārtu. Pretī nāca laba komanda, kas tagad spēlē finālā un sērijā ir vadībā ar 3:0, bet domāju, ka varēsim viņus uzvarēt. Tad sākās traumas, rezultatīvākais sezonas spēlētājs pirkstu salauza, vēl kāds izkrita. Es pirmās trīs spēles nespēlēju, jo biju saslimis.

-Varētu teikt, ka traumas liedza tikt tālāk?

-Daudzreiz jau ir tā, ka daudz traumēti, bet komanda spēlē vēl labāk. Zaudējām pirmo spēli pie viņiem, tad vēl vienu spēli atzinām viņu pārākumu. Ceturto spēli savās mājās vajadzēja paņemt, bet tad komanda salūza. Vairāki somi uz piekto spēli braucā ar neticību. Mēs latvieši jau ticējām un domājām, ka varam, bet somos varēja redzēt tādu domu, kā būs tā būs.

-Kā tev pašam patika somu izslēgšanas spēles?

-Somijā vispār tas hokejs ir ātrs, bet play-off viņi vispār nēsājās, cīnījās un sitās. Ļoti interesanti spēlēt.

-Ar sezonu esi apmierināts runājot par paša spēli, varēji kaut kur labāk nospēlēt?

-Vienmēr jau var labāk, gribējās vairāk punktus varbūt, bet nebija tā, ka sezona slikta. Es jūtu, ka esmu kaut kur progresējis, jūtos mazliet pārliecinātāks par sevi. Nevarētu teikt, ka šī sezona bija kolosāla, it īpaši sākums bija ļoti grūts. Tomēr tāpat vērtēju šo sezonu ar pluss zīmi, pieredzi es ieguvu. Tas pats, ko tu teici, par leģionāra statusu un prom no mājām. Pieaugušo hokejā vispār pirmā sezona.

-Latvijas kvartets spēlēja vienā maiņā?

-Sākumā mēs bijām izmētāti. Uzbrucēji katrs spēlēja savā maiņā, pirms jaunā gada Lipsbergu ar Biezo salika kopā un centrā ielika somu. Viņiem ļoti labi aizgāja un principā arī sezonu tādā sastāvā uzbrucēju trijnieks nospēlēja. Tomēr izslēgšanas spēlēs viņus izšķīra, jo bija daudz traumētie. Raimis vienkārši spēlēja kādā citā maiņā pa centru. Es visu sezonu nospēlēju ar vienu aizsargu. Mums gāja diezgan labi, 28 gadus vecs aizsargs, pagājušās trīs sezonas spēlēja Čehijas ekstralīgā. Viņš bija pieredzējis un daudz man palīdzēja.

-Kad sezona bija noslēgusies, devies uz Latviju, liki formu malā un gatavojies vasarai?

-Tā varētu teikt, protams, cerēju, ka varbūt kaut kur pasauks. Principā braucu uz atpūtu. Somijas fiziskais treneris mums pateica nedēļu neko nedariet, pēc tam variet sākt trenēties. Domāju, ka nedēļu neko nedarīšu, tad atsākšu, sarunāšu ar kādu treneri pie jaunākiem aiziet paslidot. Bet tad piezvanīja Māris Baldonieks un pateica, ka esmu uzaicināts uz nometni.

-Šis tev bija pirmais izsaukums uz pieaugušo izlasi?

-Nē, es jau biju. Pirms diviem gadiem, otrajā MHL sezonā, es aizbraucu uz Norvēģiju uz Euro Hockey Challenge turnīru.

-Spēlējot izlasē, nav jāmeklē motivācija!?

-Es saprotu, ka Pasaules čempionāts var daudz ko dot, palīdzēt. Nav jau nekāds noslēpums, ka ir grūti atrast komandu pēc juniora hokeja. Tāpēc noteikti motivācija ir.

-Kā ir satikt vecos cīņu biedrus?

-Forši, ka tu ieej ģērbtuvē un pazīsti visus. Visi runā latviski, saproti jokus, patīkami.

-Spēlējot Somijā bija tādi brīži, kad gribētos braukt mājās un atpūsties?

-Pirms es braucu, domāju, ka vispār neskumšu pēc mājām. Bet brīžiem uznāca, ka gribās braukt uz Latviju. Tomēr divas reizes draudzene bija atbraukusi uz trim nedēļām. Tas varbūt palīdzēja, ka mīļais cilvēks blakus, tad tā vieglāk. Brīžiem bija tā, ka apnika visi tie somi un gribas aizbraukt uz mājām. Ļoti neskumu, jo tomēr tas ir mans darbs, ka ir jādara.

-Latvieši nebija apnikuši?

-Ik pa laikam (smejas). Dzīvojām diezgan draudzīgi, bet katram ir savi mīnusi. Bija brīži, kad iznāc no istabas un negribas nevienu redzēt, bet bija normāli.

-Kā tu pats vērtē savas izredzes tikt uz Pasaules čempionātu?

-Es nezinu, ja godīgi, tad man negribas neko domāt, rēķināt. Vienkārši vēlos izdarīt visu maksimāli, cik varu. Tad, ja paņems, tad paņems, ja nē, nu tad nē. Vienkārši jāstrādā.

-Īsajā, bet pārbaudījumiem bagātajā karjerā ir kāda spēle, vārti vai kāds notikums, kuru tu atcerēsies visu mūžu?

-Atceros, kad biju jaunāks. Apmēram 14 gadi, tad Latvijas U15 čempionātā, pirmajā gadā spēlējām ar komandu. Uzmeta pa vārtiem, atleca ripa, un es neizdomāju neko, uzgūlos tai virsū. Beidzās ar to, ka ar visu ripu mani iegrūda vārtos. Nezinu kāpēc, bet es to spilgti atceros.

-Kaut kādi plāni ir nākamajai sezonai?

-Gribētos vienkārši labā līgā spēlēt. Es labprāt vēl vienu gadu Mestis līgā nospēlētu, man liekas, tur var progresēt. Laba līga. Pēc jaunā gada sāku rakstīt un runāt ar aģentiem. Kaut ko viņi meklē, bet tagad nevaru pateikt, neko nezinu. Kā jau es teicu, grūti iet ar to komandu meklēšanu.

-Ja būs iespēja braukt uz Pasaules čempionātu, tas varētu būt tāds atspēriena punkts.

-Noteikti. Tāpēc es jau arī saku, ka Pasaules čempionāts varētu būt ļoti labs tramplīns. Tagad ir daudzi spilgti piemēri kā Ralfs Freibergs, Kristers Gudļevskis vai Miks Indrašis.

-Kāda ir tava vīzija par sevi pēc pieciem gadiem vai arī kāds tu gribētu būt?

-Gribētos savu dzīvi nodrošināt ar hokeju. Es neteikšu, ka pēc pieciem gadiem sevi redzu NHL vai KHL. Vēlos pelnīt labu naudu ar to, ko ļoti mīlu. Gribētos, lai būtu sava māja, nopietnāka ģimene. Dzīvot savu dzīvi, jo tomēr vecāki man vēl palīdz.

-Novēlam, maijā braukt uz Baltkrieviju un aizstāvēt Latvijas godu Pasaules čempionātā.

-Paldies.