Gustavs Ozoliņš par sadzīvošanu ar traumu, USHL, pārcelto gadu koledžā

Google+ Pinterest LinkedIn Tumblr +

Latviešu pārstāvniecība ASV spēcīgākajā junioru hokeja līgā USHL šajā sezonā ir lielākā līdz šim – uz ledus kopā kāpuši septiņi hokejisti. Viens no viņiem, kuram tagad vajadzēja palīdzēt Latvijas U20 izlasē ir aizsargs Gustavs Ozoliņš. Novembra vidū viņš iedzīvojās nopietnā savainojā kā dēļ nevar palīdzēt valstsvienībai un sezona noslēgusies priekšlaicīgi. 

“Tas notika sestdienā, tāpēc pāris dienas nezināju, kas tur ir,” hokejablogs.lv stāstīja jaunais aizsargs, kurš šobrīd jau ir atgriezies mājās Latvijā. “Aizgāju otrdien no rīta uztaisīt pārbaudes, tad sapratu, ka man vajag operāciju – devu ziņu treneriem. Nebija patīkami teikt, ka man sezona beigusies. Savukārt no pozitīvās puses, komandā teica, ka man dos iespēju nākamgad.”

Pagājušajā sezonā HS “Rīga” sastāvā ar 25 (6+19) punktiem 34 spēlēs 17 gadu vecumā Gustavs Ozoliņš bija piektais rezultatīvākais aizsargs Latvijas Virslīgā. Sezonu iepriekš viņš ar vēl trim hokejistiem [kopā ar Martinu Laviņu, Pēteri Purmali un vēl vienu spēlētāju – aut.] devās sevi apliecināt USHL pārbaudes turnīrā, pierādīja sevi veiksmīgi un šosezon debitēja ASV spēcīgākajā junioru līgā. 

“Šobrīd uzskatu, ka tā ir labākā junioru līga pasaulē, ļoti izaicinoši spēlēt tajā līmenī,” USHL līmeni raksturo Gustavs Ozoliņš. “Koncentrēšanās ir aizsardzībai, viss notiek veikli – pirmās spēles man nebija pārliecinošas, bet pēc tam iejutos. Spēlēt vairākumā tiku epizodiski, jo bija džeki, kas līgā spēlē ilgāku laiku. Nākamgad iešu ar domu, ka man ir jābūt līderim.”

Aizsargs pārstāv Sūfolsas “Stampede” vienību, kur spēles prasmi junioros apliecinājuši tādi NHL hokejisti kā Tīdžejs Ošī un karjeru noslēgušais Tomass Vaneks. Pirms diviem gadiem komandu pārstāvēja Latvijas U20 izlases kapteinis Raimonds Vītoliņš un 2004. gadā aizsargs Aleksandrs Jerofejevs. Ozoliņš dzīvoja viesģimenē Sūfolas pilsētā, kas ir atzīta par vienu no ASV veselīgākajām pilsētām – ņemot vērā medicīnas aprūpes noslogojumu, apdrošināšanas skaitļus, fitnesa līmeni un citus veselības faktorus. 

“Pilsēta man patika, bet uz katra stūra ir ātrās ēdināšanas restorāni,” titulam par vienu no veselīgākajām pilsētām oponē Ozoliņš. “Pirmkārt, tas kārdina un otrkārt, tur ir diezgan neveselīgs uzturs – tas ēdiens ko cilvēki ēd mani dažbrīd šokēja. Džeki no komandas vairākas reizes nedēļā, dažreiz pat pirms spēlēm ēda burgerus, tako, hotdogus, nesaprotu, kā viņi vēl var paskriet.”

Sezonas sākums aizsargam nebija viegls, pagāja laiks, kamēr izdevās pierast Ziemeļamerikas junioru hokejam. Taču latvietis izkaroja lomu otrajā aizsargu pārī un spēlē skaitliskajā mazākumā treneri uzticējās regulāri. 13. novembrī mājas spēli pret Omahas “Lancers” vienību latvietim nācās noslēgt jau mača vidū. 

“Vienā no spēles epizodēm, kur nevarēju sevi pasargāt ielidoju bortā, tad arī viss aizgāja greizi. Tas notika otrā perioda sākumā pirmajā maiņā, man mazliet no muguras iedeva iekšā, ielidoju bortā un uzreiz nogāju malā. Jutos normāli, aizgāju uz ģērbtuvi, noviliku kreklu un redzēju, ka nav viss kā vajadzētu,” pirmās sajūtas pēc neveiksmīgā kritiena laukuma apmalē raksturoja Gustavs Ozoliņš. 

Iespējams traumas nopietnību vēl vairāk veicināja, ka divas nedēļas pirms liktenīgās spēles aizsargs sastiepa plecu. Komandas ārsti ieteica piebremzēt ar slodzēm, kā rezultātā Ozoliņš izlaida dažus treniņus, bet atgriežoties laukumā sastiepuma sāpes vairs nebija jūtamas. 11 spēlēs šajā sezonā aizsargs atzīmējās ar četrām rezultatīvām piespēlēm un negatīvu lietderības koeficientu -5.

“Saplīsa divas saites plecā un kauls mazliet uzgāja uz augšu, operācijā ielika skrūvi un tagad pamazām sāku kustināt roku,” par piedzīvoto dalās Ozoliņš, kurš šobrīd atsācis trenēt kreiso roku. “Labā roka man ir vadošā, tāpēc ikdienišķas lietas ir vieglāk darīt. Pirmo nedēļu nogulēju gultā un nevarēju pakustināt roku, kā piecēlos tā sāka sāpēt. Otro nedēļu bija labāk, bet tāpat roka nekustējās.”

Gustavs tagad mācas Amerikāņu tālmācības programmā 12. klasē, lai adaptētos ASV izglītības sistēmai, jo nākamgad bija plānots uzsākt mācības Bemidži Štata Universitātē, taču šī sezona viesa korekcijas.

“Tagad sanāk, ka man ir izlaists gads, skolā minēja, ka vajadzētu pilnu gadu nospēlēt USHL un aiznākamgad iet uz koledžu, kam es arī piekrītu. Ar koledžu vienojos ātri – nedēļas laikā. Neizvērtēju citus piedāvājumus, jo treneris bija lojāls.” 

Pērn Latvijas U18 izlases sastāvā Ozoliņš četrās spēlēs atzīmējās ar vienu rezultatīvu piespēli un šogad bija plānots palīdzēt arī U20 valstsvienībai, bet tagad spēles var vērot tikai attālināti.

“Žēl, ka šogad nevarēju palīdzēt izlasei,” sacīja Ozoliņš un turpināja par zaudējumu Baltkrievijai (1:2). “Šis un 2003. gads baltkrieviem ir ļoti spēcīgs, pret viņiem spēles nākotnē vienmēr būs grūtas. Uzskatu, ka Latvija ir labāka par pārējām U20 komandām, kas šobrīd piedalās čempionātā.”

Share.

Leave A Reply

Time limit is exhausted. Please reload CAPTCHA.