Valmieras hokeja audzēknis Sandis Zolmanis aizvadītajā vasarā spēra plašu soli pa karjeras kāpnēm dodoties uz Z-Ameriku.
1994. gadā dzimušais puisis hokeju sācis spēlēt 11. gadu vecumā Valmierā, kā tika uzcelts Vidzemes Olimpiskais centrs un sākās hokeja treniņi. Pirmos divus 
gadus Zolmanis aizvadīja Valmierā spēlējot vietējā komandā un bija viens no komandas līderiem. 2010./2011. gada sezonā uzbrucējs pievienojās spēcīgajai Liepājas “Metalurgs” komandai. Nākamajā sezonā Sandis Zolmanis devēs uz Zviedriju, kur pavadīja divas veiksmīgas sezonas. Tieši Zviedrija bija tas pirmais pakāpiens no, kura arī hokejists tagad ir pakāpies augstāk.
Šo sezonu Sandis Zolmanis uzsāka USHL komandā Demoinas “Buccanners”, kur 7 spēlēs atdeva vienu rezultatīvu piespēli. Latvietis ar savu spēli komandas treneru vēlmes neapmierināja tēpēc pēc 7 aizvadītām spēlēm devās uz NAHL. Līgu hokejists iepazina nospēlējot 4 spēles Minesotas “Magicians” komandā, bet pēc tam devās uz pašreizējo klubu – Soo “Eagles”, kur pašlaik viņš ir viens no komandas līderiem.
Sandis sevi raksturo kā labu slidotāju, kurš var atdot piespēles un arī gūt vārtus. Pats uzskata, ka nepieciešams spēlēt vairāk fizisku hokeju.
Vizītkarte:
Vārds, uzvārds – Sandis Zolmanis
Dzimis – 1994. gada 20. augustā
Augums – 182 cm
Svars – 74 kg
Pozīcija – Uzbrucējs (centrs)
Hobijs – Pludmales volejbols
Mīļākā filma – The Shawshank Redemption
– Kā jūtās valmierietis tik tālu no mājām?
– Kopumā jūtās labi, kā nekā nav pirmais gads prom no mājām.
– Kāds esi – patīk būt tuvāk ģimenei un latviešu draugiem vai būt patstāvīgam un prom no dzimtenes?
– Kuram nepatīk būt mājās, bet kaut, kas ir jāziedo, lai ko sasniegtu. Bet nevaru teikt, kad nepatīk būt prom.
– Pietrūkst Latvijas? 
– Tieši šobrīd pietrūkst, kāds laiciņš nav būts mājās.
– Pastāsti, kā parasts latviešu puika var iekarot Ameriku.
– Neuzskatu, ka būtu, ko iekarojis un kad vispār iekarošu, vienkārši cenšos piepildīt savus sapņus, darot to, kas man patīk.
– Vai pirms trim gadiem Tu būtu domājis, ka tuvā nākotnē spēlēsi vienā no spēcīgākajām Amerikas junioru hokeja līgām?
– Godīgi sakot nevarēju gan, bet vienmēr bija vēlme aizbraukt un izmēģināt savus spēkus aiz okeāna, šoreiz trāpījos īstajā vietā, īstajā laikā.
– Kā tu nokļuvi Z-Amerikā?
– Amerikā nokļuvu caur Zviedrijas nometni, uz kuru katru gadu brauc treneri no labākajām Amerikas junioru līgām meklēt spēlētājus Eiropā, precīzāk sakot no Zviedrijas.
– Kāda bija tā sajūta, kad devies uz treniņnometni pāri okeānam?
– Sajūtas bija dažādas, uztraukums, neziņa, ko sagaidīt, kā mani pieņems, kā izskatīšos uz pārējo fona, bet zināju vienu, kad jābrauc ir, jo vairāk šādu izdevību nebūs.
– Kā bija, vai tevi pieņēma labi?
– Man laikam ir paveicies, jo visās komandās, kurās esmu bijis visi ir bijuši draudzīgi čaļi un pieņēmuši mani labi. Treneri jau nometnē biju iepazinis un bija atstājis ļoti pozitīvu iespaidu par sevi takā kopumā viss bija, kā tam vajadzēja būt.
– Vai tu biji viens no Zviedrija vai vēl kāds no tavas komandas bija? 
– No šīs nometnes uz konkrēto komandu uzaicināja tikai mani, bet kopumā treniņa nometnē bijām 32 spēlētāji, no kuriem 7 bija eiropieši ieskaitot mani. Šoreiz iztiekot bez zviedru līdzdalības.
– Kāda bija treniņnometne?
– Godīgi sakot biju gaidījis, ko vairāk, jo bija tikai viens ledus treniņš un viens sausais treniņš dienā. Nometne kopumā ilga gandrīz mēnesi, bet pēc divām nedēļām treneru sastāvs izvēlējās tos spēlētājus, kurus grib redzēt savā komandā, tādi bijām 23 spēlētāji, protams, pa starpu bija arī dažas pārbaudes spēles. Tieši uzbrucēji bijām 15 un par konkurences trūkumu nevarēja sūdzēties. Kā jau to visi šeit piekopj Z-Amerikā dzīvoju es saucamajā billet ģimenē, kopā ar diviem komandas biedriem.
– Tu biji viens starp tiem 23 spēlētājiem, kurus treneris gribēja redzēt sastāvā. Kādi bija līguma nosacījumi?
– Līgumu man nedeva, tikai daži transfēra papīri bija jāparaksta un viss. USHL un parējās Amerikas junioru līgas skaitās amatieru čempionāti, tāpēc arī nav līgumi.
– Ilgu laiku Deimonas komandā nepavadīji, kāpēc?
– Viss ļoti vienkārši, ja importa spēlētājs nav no vadošajiem komandā un nevāc punktus, tad viņš nav vajadzīgs, protams, ir arī izņēmumi, bet manā gadījumā bija tā. Tiešām žēl, jo biju jau labi iekārtojies. Sandis Zolmanis pamet USHL
– Drīz vien devies uz NAHL.
– Jā, treneris jau par visu bija parūpējies atradis komandu pēc viņa uzskatiem, kas par mani parūpēsies un kur būs iespēja saņemt lielāku uzticību laukumā. Godīgi sakot nezinu vai bija arī no citām līgām, bet zinu, ka dažas komandas no NAHL bija zvanījušas un interesējušās.
– Savā jaunajā komandā Minesotas “Magicians” nospēlēji tikai 4 spēles un pēc tam devies uz jaunu komandu, kāpēc tā?
– Grūti teikt, bet visticamāk jau, kad neparādīju to sniegumu, kuru treneris bija gaidījis. Man bija iekšēja sajūta, ka ilgi es Minesotā nepalikšu, kas beigās izrādījās pareiza. Pēc 3 spēļu izbraukuma sērijas nākamajā dienā uzzināju, ka esmu ticis iemainīts, nekas cits neatlika kā sēsties autobusā un braukt uz Soo.Tagad varu atskatīties atpakaļ un būt pateicīgs trenerim, kad mani iemainīja, jo beidzot esmu atguvis hokeja spēles garšu.
– Kā tevi pieņēma komandā? 
– Pieņēma labi, it īpaši vieglāku iejušanos komandā padarīja faktors, ka komandā spēlēja jau divi latvieši (Bruno Birzītis un Kristofers Bindulis), kurus pazinu jau pirms tam.
– Tagad esi viens no komandas līderiem, vai punktu ražīgums kaut kādā mērā ir atkarīgs no latviešu klātbūtnes?
– Viennozīmīgi, jo ar nevienu citu komandā nevar tik labi laukumā saprasties kā ar latviešiem, jo tomēr spēles stils mazliet atšķiras. Domāju, ka galvenais iemesls ir trenera uzticēšanās, bez tās savu spēli būtu grūti atrast, protams, arī maiņas partneri, kuri daudz palīdz un dod pārliecību pār saviem spēkiem.
– Vai Leonīds Tambijevs par tevi izrādīja kādu intresi attiecībā par Latvijas U20 izlasi?
– Nekāda interese netika izrādīta.
– Kā sadzīvo latviešu trio?
– Sadzīvojam labi, viens otram izpalīdzam, uzmundrinām, kad grūtāki brīži. Nekad nebiju iedomājies, kad Amerikā spēlēšu kopā ar kādu latvieti, kur nu vēl ar diviem, bet esmu priecīgs, ka tā ir noticis.
– Vai tevi kaut kas pārsteidza ierodoties Soo?
– Nevarētu teikt, ka kaut kas baigi pārsteidza, viss diezgan līdzīgi kā pārējās komandās.
– Ar treneriem esi runājis par nākotnes plāniem?
– Tā konkrēti neesmu, bet zinu, kad viņš mani grib redzēt savā komandā arī nākamajā sezonā.
– Kādas pašam domas par nākamo sezonu? 
– Tagad negribas par to domāt, pienāks sezonas beigas un tad arī sakšu domāt, bet viens ir skaidrs Amerikā palieku par 100%, jo mērķis ir skaidrs gribu spēlēt kāda no NCAA D1 koledžām.
– Kādu NCAA koledžu jau esi noskatījis, vai varbūt par tevi kāds ir jau izradījis intresi?
– No trenera esmu dzirdējis, kad dažas koledžas ir jautājušas par mani un izrādījušas interesi, bet pagaidām nekā konkrēta nav.
– Vai tev ir kādi rituāli ko veic pirms spēlēs?
– Negribētu teikt, kad ir kādi īpaši rituāli, bet cenšos darīt vienu un to pašu pirms katras spēles.
– Seko līdzi NHL vai KHL spēlēm?
– Kā jauns liels Dinamo fans sekoju līdzi visām viņu gaitām. Šogad sanācis mazliet vairāk pasekot NHL, dēļ tā, ka esmu Amerikā. Protams, arī pasekoju, kā klājas citiem latviešiem ārzemju komandās.
– Ko Z-Amerikā teica par latviešiem, kad Olimpiādē gandrīz pazemoja hokeja dzimteni?
– Vienozīmīgi mūsējie lika par sevi runāt skaļi netikai šeit, bet arī citviet pasaulē. Līdz pēdējam juta līdzi un ticēja. Pēc olimpiādes teica, ka baigie malači esot, īpaši izceļot Gudļevski. Tajā brīdi biju lepns, ka esmu latvietis!
Novēlam veiksmīgu sezonas nobeigumi un, lai piepildās viss, kas ir iecerēts!
