Rihards Marenis: Izlases turnīrs bija kultūršoks

Google+ Pinterest LinkedIn Tumblr +

Plašāka hokeja sabiedrība Rihardu Mareni iepazina aizvadītā gada novembrī, kad hokejists debitēja Latvijas izlases sastāvā, pārbaudes turnīrā Liepājā. Uzbrucējs spēlēs nodemonstrēja atzīstamu sniegumu. Uzbrucējs lielāko daļu karjeras aizvadījis Ziemeļamerikā. Savu otro sezonu latvietis aizvada NCAA III līgā (koledžas hokejs) pārstāvot Aurora Universitātes komandu. Hokejists dalījās iespaidos par koledžas hokeju, domām par karjeras beigām, debiju Latvijas izlases sastāvā un citiem notikumiem.

-Kā Tu nonāci Aurora Universitātē, pats meklēji iespējas, kur mācīties un spēlēt hokeju, vai tevi uzrunāja?

-Mani atrada. Pēdējā juniora sezonā bija jādomā, kāds būs turpmākais ceļš. Skola arī bija reālākais variants. Pirms diviem gadiem vasarā skatījos kaut kādus variantus Eiropā. Piedāvājums nāca no Austrijas 2. līgas, kā priekš jaunā spēlētāja piedāvāja 1000 eiro mēnesī. Aprunājoties ar tēvu nospriedām, ka nav zināms, kādas ir izaugsmes iespējas. Ja es izvēlētos to ceļu, tas nozīmētu, ka esmu tikai hokejā. Sapratām, ka labāk būtu palikt Amerikā mācoties un spēlējot hokeju. Zinot, ka man agrāk ir bijušas vairākas traumas, ja aiziešu skolā, tad vienmēr būs izglītība un diploms kabatā. Pēdējā gadā junioros daudzi domāja ko darīt tālāk. Nebija grandiozas skolas, kuras par mani interesētos, bet piedāvājumi nāca no daudzām skolām. Auroras skola gribēja piecus spēlētājus no mūsu komandas, visi sēdējām un nospriedām, ka brauksim kopā. Domājām, ka būs vieglāk visiem dzīvojot kopā, Rihards Marenismācoties un spēlējot hokeju. Skolas izvēlē lēmums bija vienkāršs, bet domas raisījās, vai vispār braukt uz skolu.

-Piedāvājumi nāca tikai no skolām, kurās ir NCAA III divīzijas komandas, vai arī no augstākā līmeņa?

-Augstākā ir D1 divīzija, agrāk eksistēja D2, laikam jau 20 gadus atpakaļ tā beidza pastāvēt. Hokejam ir tikai 1. un 3. divīzija, salīdzinājumā ar amerikāņu futbolu vai basketbolu. Es ļoti vēlējos spēlēt augstākajā divīzijā. Pēdējā gadā junioros pats izvēlējos braukt prom no NAHL. Nepatika situācija, kurā biju, jau gada sākumā mani sāka sēdināt, radās pat domas par karjeras beigšanu. Iepriekšējā gadā biju aizvadījis labu sezonu Aiovā (NA3HL). Aiovā, caur treneri, visu gadu tika runāts, ja ir iespēja, lai man dod ziņu. Viņam bija kontakti ar NCAA 1. divīzijas treneriem, skautiem. Treneris pats teica, ka man vajadzētu spēlēt 1. divīzijā. Niagaras skola atbrauca paskatīties, kad bija līgas top prospektu šovs. Viņi runāja ar treneri: līmenis ir, spēlē labi, bet nepareizā līga. NA3HL līgas vēstures laikā ir bijis paņemts tikai viens spēlētājs uz 1. divīziju. Man, protams, acīs uguntiņa: uz priekšu, es gribu būt nākošais. Ja, piemēram, skola mani paņem un viss izdodas, tad saņemu stipendiju – varu spēlēt. Tomēr, ja neizdodas – skola ir izdevusi naudu un treneris riskē ar savu darbu. Vieglāk ir paņemt no USHL un NAHL.

-Kas notiek ar spēlētāju, ja viņu izmet no koledžas komandas?

-Tajā brīdi ir interesanti. Esi atbraucis uz skolu, jau pusotru mēnesi iekšā, gatavs spēlēt, divas dienas pēc nometnes tev pasaka: paldies. Standarta situācijā sportists maina skolu. Mēģina tikt citā skolā, bet ir daudzi, kuri izlemj beigt spēlēt hokeju. Amerikāņi ejot 3. divīzijā ar to rēķinās. Man situācija bija citādāka, no sākuma bija garantēta vieta komandā, ko es arī apliecināju.

-Kādas Tev ir privilēģijas, kā hokejistam?

-Divas trešdaļas no skolas pilnās samaksas nogrieztas, bet viena daļa jāmaksā. 3. divīzijā viņi nevar dot skolas stipendiju, jādod akadēmiskie. Tā ir sistēmas apiešana, bet viņi tos dod arī ne sportistiem. Šajā skolā bija vislabākais un vislētākais variants, tāpat jauna komanda. Sajūtas bija braukt un sākt visu no nulles. Skolai pirmais gads šādā līmenī, hokeja ziņā nekad nav bijuši 3. divīzijas līmenī. Tagad dzīvojam mājā ar vēl pieciem čaļiem. Četrus no viņiem pazīstu jau vairākus gadus, viens pieslēdzās pagājušogad.

-Auroras Universitātē hokejs ir mazāk populārs, nekā futbols, volejbols un citi sporta veidi?

-Hokejs pirms tam bija daudz zemākā līmenī. Apmēram trīs līmeņus zem pašreizējās komandas. Studenti paši maksāja par hokeju, tas bija hobija līmenī. Popularitātes ziņā mēs augam. Skolā ir arī amerikāņu futbola komanda, bet savā viņi atrodas zemu. Tāpat ir vīriešu lakross diezgan augstā līmenī. Cīnās par konferences tituliem, dažreiz tiek arī uz nacionālajiem čempionātiem. Vairāku gadu garumā augstā līmenī ir meiteņu futbols. Pagājušogad pusi no spēlēm aizvadījām trešās divīzijas līmenī, otra puse bija ar zemāka līmeņa komandām. Šogad ir pilna sezona, līdzjutēji nāk arvien vairāk uz katru spēli.

– Vienā no intervijām minēji, ka koledžā vairāk piekopj spēka spēli. Kā atšķiras junioru hokejs no koledžas līmeņa?

-Amerikāņu hokejs ir fizisks, visi treneri gaida spēka spēli. Junioros pirmās divas maiņas met golus, koledžas hokejs krasi neatšķiras. Junioros vairāk vari improvizēt, šeit nekas nemainās, tikai improvizāciju var likt lietā, kad esi izpildījis galveno spēles uzdevumu. Šeit no visām četrām maiņām gaida fizisko spēli. Nevienam nav nekādas atlaides – visiem jābloķē metieni. Junioros labākais spēlētājs var nenobloķēt metienu, treneris visdrīzāk neko nepateiks. Toties koledžā nevienu nešķiro, visiem jāguļas ripas ceļā, jālien uz vārtiem, stūros jācīnās par ripām. Kā treneris saka tough hockey (sīksts hokejs). Visiem kā vienam jādara viens darbs.

-Kāds līmenis ir NCAA 3. divīzijā?

-Piemēram, salīdzinot ar NAHL šeit ir augstāks līmenis. Top komandās ir četras maiņas, kuras var nest pienesumu komandas spēlē. Toties NAHL trešā un ceturtā maiņa iziet uz sišanos – enerģijas maiņas. Koledžā visas maiņas ir līdzvērtīgas. Ar izlases līmeni, protams, nevar salīdzināt. Visās četrās maiņās ir stabili čaļi, kas var aiziet un iemest. Nevienā brīdī spēlētāji nepadodas uz pazaudētām ripām. Man turnīrs bija neliels kultūršoks.

-Kāda loma Tev ir atvēlētā komandā?

-Pats sev lieku spiedienu, gribu būt spēlētājs, kas aizskrien un iemet vārtus. Ja treneris redz, ka spēle iet sliktāk, tad viņš uzlaiž mūsu maiņu, lai komanda dabūtu atpakaļ enerģiju. Mūsu maiņai uzticas visvairāk. Komandā ir trīs spēcīgas uzbrukuma maiņas. Visi var aiziet un iemest.

-Kā ir ar kautiņiem, dzirdēts, ka tāds spēles elements tiek maz piekopts. Līga ir pret kautiņiem?

-Varētu būt vairāk saistīts ar drošību. Kaujoties var iegūt smadzeņu satricinājumu, pēc tam nevari būt pilnvērtīgs mācību procesā. Vienalga cik nopietns ir hokejs, ja treniņu laikā ir lekcija, tad jādodas mācīties. Treneri neļauj kavēt lekcijas. Dažreiz ir situācijas, kad vārtsargu nones, tad notiek nelielas saķeršanās. Visiem spēlētājiem ir režģi vai lielie stikli. Ja tu sakaujies – automātiska diskvalifikācija uz nākamo spēli.

-Vairākās vecuma grupās esi bijis kandidāts Latvijas izlasē, bet debiju piedzīvoju tikai šosezon. Pirms šīsezonas izsaukuma nebija zudusi uguntiņa?

-Varbūt mazliet bija. Man vienmēr bija apkārt cilvēki, kas lika turēt galvu augšā un teica: turpini trenēties, gan jau kādreiz. Paliekot vecāks dzirdot vienu un to pašu motivācija zūd. Nedēļa ar izlasi bija pacilājoša un emocionāla.

-Vasarā bija iespēja piedalīties Latvijas izlases kandidātu treniņos. Apliecināji sevi no labākās puses?

-Pie Ērika Miļuna bija iespēja trenēties ar labiem spēlētājiem. Uzspēlējam pret “Lada” komandu, patrenējāmies pāris nedēļas, likās, ka šis varētu kaut ko nozīmēt. Gribējās sevi pēc iespējas labāk parādīt.

-Pats izrādīji interesi, uzrunājot Kārli Zirni, piedalīties pārbaudes turnīrā?

-Sanāca vienkārši sazvanīties, nebija plānots runāt par turnīru. Mēs ar Rūdolfu [Rihards spēlē vienā komandā ar citu latvieti Rūdolfu Kalvīti – aut.] jau smējāmies, ka jāmēģina dabūt Kārlis Zirnis uz mūsu komandu par treneri. Aprunājāmies un aizgāja saruna par turnīru. Es, protams, izrādīju interesi un viņš teica, ka dzirdējis pozitīvas atsauksmes par mani.

-Kad uzzināji, ka esi iekļauts izlases sastāvā?Rihards Marenis

-Trīs nedēļas pirms turnīra uzzināju, tad es papildus sāku darboties pie personīgā trenera. Iespējams pāris nedēļas ir īss laiks, lai sasniegtu augšgalu, bet pietiekošs laiks uzlabot fizisko formu.

-Ar kādām sajūtam devies uz pirmo izlases treniņu?

-Ielidoju pirmdienā pa dienu – pusvienos, pēc divām stundām bija komandas sapulce. Aizbraucu mājās, ieēdu pusdienas un skrēju uz halli. Ieejot ģērbtuvē redzēju, kas par cilvēkiem sēž. Atvēru acis un sapratu: jā, patiešām tā ir realitāte. Vēlējos pierādīt, ka varu trenēties kopā ar tādas klases spēlētājiem.

-Turnīrs bija īss, tomēr šajā laika posmā bija iespēja ko iegūt no pieredzējušajiem hokejistiem?

-Ieguvu tikai pozitīvas atziņas. Vislielākais bija attieksme, treniņos ir kāda smiešanās, bet uzkāpjot uz ledus visi ir koncentrējušies spēlei. Nomierināja, ja kāds pienāca un atbalstīja redzot, ka nedaudz trīc rokas. Gatavošanās spēlēm izpaudās citā līmenī.

-Liepājā Tev bija veiksmīgi iespēlēties, jo turnīrs norisinājās uz mazāka izmēra laukuma. Lielāko daļu karjeras esi aizvadījis Ziemeļamerikā cīnoties uz mazajiem laukiem. Juti laukuma priekšrocību?

-Laukums bija mazākais par ko uztraucos. Miļuns pateica, ka baltkrieviem un itāļiem ir kanādiešu treneris, doma bija tāda, ka viņi lidos un spēles Ziemeļamerikas hokeju. Tas manī viesa ērtības sajūtu, zināju ko gaidīt no tāda hokeja. Vajadzēja pierast pie ātrumiem un cīņas pie bortiem ar pieredzējušiem večiem.

-Debitēji pret Baltkrievijas izlasi. Kādas sajūtas bija pirms spēles?

-Piecas minūtes pirms spēles sēdēju un sapratu, ka man trīc rokas. Tieši tajā dienā labākais draugs atsūtīja īsziņu: labākais padoms, ko jebkurš tev var dot – ja tev būs vienalga, kas stājās pretī, tad tu spēlēsi vislabāk. Atcerējos par īsziņu un pēc divām minūtēm satraukums bija mazinājies. Pirmā doma, izejot laukumā, bija iedot kādam iekšās un apsēdināt uz pakaļas. Pirmajās divās maiņās sanāca aktīvi nospēlēt un spēle aizgāja. Gribējās iemest golu, jo iespējas bija, vārtu guvums turnīra laikā pietrūka visvairāk. Vajadzēja iemest pret baltkrieviem un mainīt spēles gaitu.

-Debitantam, kas pirmajā spēlē izdara astoņus metienus pa pretinieku vārtiem ir augsts rādītājs. Kā vērtē savu sniegumu debijas spēlē?

-Tajā pašā laikā, astoņi metieni, bet vārtu guvums nebija. Gribējās, lai no daudzajiem metieniem kāds būtu iekritis vārtos. Liels paldies jāsaka maiņas biedriem – Mārim Bičevskim un Edgaram Kuldam. Ar viņiem runājām, ka ejam un sitamies. Pirms spēlēs pret Baltkrieviju Oskars Bārtulis pamanīja, ka mūsu maiņa sēž vienā rindā. Apskatījās uz mums un teica: davai, jaunie, parādiet, kā kājas kustās.

-Saspēlēties jums nevajadzēja būt problēmām. Edgars Kulda labu laiku izbaudījis Ziemeļamerikas hokeju, Māris Bičevskis arī aktīvs hokejists. Saspēle viegli veidojās?

-Labi aizgāja spēle. Uzreiz ir grūti ar diviem jauniem hokejistiem kopā sākt spēlēt. Pirmsspēles dienā pirmo reizi bijām uz ledus vienā maiņā. Nekādi maiņas uzdevumi saspēlei nebija.

-Ar treneriem pēc turnīra izdevās aprunāties?

-Personīga saruna nebija, neko vairāk arī negaidīju. Visi turnīrā bija vienādā līmenī, visiem uzdevums viens. Iet katram un atsevišķi runāt būtu laikietilpīgi. Es braucu goda pēc, iespēja pārstāvēt savas valsts izlasi. Pats sev pierādīju, ka varu spēlēt labā līmenī un turpināt hokejista karjeru.

Share.

Leave A Reply

Time limit is exhausted. Please reload CAPTCHA.