Slava – ir, prieka – nav

Pēc 15 gadu pārtraukuma Latvijā atgriezies pasaules čempionāts hokejā, ja mērlente ir 2006. gada turnīrs, tad šajos gados neesam vispār auguši. Iepriekšējais čempionāts Rīgā palicis atmiņā ar 0:11 zaudējumu Kanādai, šogad – ar vienu precīzu metienu no ceturtdaļfināla.

23 gadu laikā (2020. gadā turnīrs atcelts), kamēr Latvijas hokeja izlase spēlē augstākajā divīzijā, ceturtdaļfinālā valstsvienība ir tikusi četras reizes un visās piedzīvojusi zaudējumus. Būsim reāli, tie vismaz pagaidām ir mūsu griesti. Pēdējā ceturtdaļfināla spēlē 2018. gadā Dānijā pietrūka pavisam maz, lai Latvija izlīdzinātu rezultātu pret zviedriem (2:3). Arī šogad spēlē pret Vāciju kaut kas pietrūka – pussolītis, pussekunde, mazliet veiksme… Visu laiku kaut kas pietrūkst, bet kas tad mums vispār ir? Salīdzināsim iedzīvotāju skaitu un hokejistu daudzumu visās pasaules čempionāta dalībvalstīs.

Latvija starp visām čempionāta dalībvalstīm ir 13. vietā reģistrēto hokejistu skaita ziņā. Praktiski visās pārstāvētajās dalībvalstīs juniora vecuma spēlētāji ir vairāk nekā pieaugušie (vīrieši) hokejisti. Tikai piecās valstīs juniori ir mazāk nekā pieaugušie, tas ir Lielbritānijā, Dānijā, Čehijā, ASV un Latvijā. Visās izlasēs bija spēlētāji no katras valsts vietējā čempionāta, izņemot Latvijas. Kāda tad ir atgriezeniskā saite no trenera Boba Hārtlija, ar kura palīdzību LHF solīja hokeja sistēmas izveidi, treneru apmācību programmu, seminārus. Kāda jēga no piramības augšdaļas Latvijas izlases, kurā viss ārēja skaisti sakārtots, ja pamati ir nestabili.

“Nofiksēts zināms dienu skaits, kas Hārtlijam jāpavada Latvijā, strādājot pie Latvijas hokeja sistēmas,” tā izteicās LHF ģenerālsekretārs Viesturs Koziols 2018. gada 28. maijā. Pēc diviem pasaules čempionātiem pie Latvijas izlases stūres. Debijas čempionātā komanda grupu turnīra pēdējā spēlē ar 3:4 pēcspēles metienos piekāpās Vācijas hokejistiem, gadu vēlāk zaudējums zviedriem ¼ finālā. 2017. gadā Latvijai palīdzēja Elvis Merzļikins un Teodors Bļugers, nākamajos divos turnīros pievienojās arī Rūdolfs Balcers. Attiecīgi izcīnītas vietas – 10., 8., 10. un šogad 11.  

Šoreiz nerunājam par izcīnītajā vietām, kas nav ievērojami augstākas par iepriekšējo treneru iespētajām, bet gan atdevi un hokeja sistēmas izveidi. Pēc ¼ fināla Dānijā federācija pagarināja līgumu ar Hārtliju, iezīmējot dažus nosacījumus:

• Bobs būs nosacīti tuvāk (Balašihā), mēs viņu biežāk satiksim – nepiepildījās
• Hārtlijs būs Latvijas izlases rīcībā starptautiskajos logos – daļēji
• Latvijā ieviesīs hokeja sistēmu – nepiepildījās

Vairāk līguma punkti nav zināmi, bet retorika no federācijas puses lika noprast, ka šie ir svarīgākie uzdevumi. Turnīrs Rīgā Hārtlijam, visticamāk, bija pēdējais pasaules čempionāts pie izlases stūres, augusta (26. – 29.) mēnesī ir Ziemas Olimpisko spēļu kvalifikācija, kurā uzņemsim Francijas, Itālijas un Ungārijas izlases. Pēcāk OS Ķīnā 2022. gadā no 4. līdz 20. februārim – šajā turnīrā izlasei bez vārdu runas ir jātiek.

Ko mums deva PČ Rīgā?

Saprast, ka bez NHL spēlētājiem nebūs aršana – tas ir viens punkts. Spēles aizvadot arī tepat Latvijā, kad sapņojam par medaļām, tad aiztaisām acis. Varam atgriezties pie tabulas, kas bija raksta sākumā. Latvija no visām turnīra valstīm ir ar mazāko iedzīvotāju skaitu, varam attaisnoties: “jā, bet tieši tāpēc mums nav tik daudz hokejistu.” Piekrītu, hokejs ir dārgs, bet hokeja sistēma neatainojas treniņu maksā. Tādas sistēmas vienkārši nav, katrs treneris dara pēc savām zināšanām un centības. Nav noteiktas vadlīnijas, kas laika gaitā varētu nest augļus.

2012. gada pasaules čempionāts hokejā Somijā bija pozitīvs grūdiens attīstībā. Turnīra ieņēmumi bija vairāk nekā astoņi miljoni eiro, kas tika ieguldīti pašmāju hokeja saimniecībā. Gadu vēlāk valsts labākajiem hokeja klubiem federācija piešķīra naudu, lai nolīgtu 25 meistarības trenerus, kas strādās ar jauniešiem vecumā no 10 līdz 14 gadiem. 2017. gada NHL draftā pirmajā kārtā klubi izvēlējās kopā sešus somu hokejistus, bet kopā tajā gadā tika draftēti 23.

Līdzīgi ar saviem ieņēmumiem pēc čempionāta rīkojās Dānijas hokeja saimniecība. Visi ieņēmumi ir palikuši pašmāju saimniecībā un tos piešķir hokeja skolām, kuras pilda Dānijas hokeja noteiktās vadlīnijas. Latvija ar lieliem pasaules čempionāta ieņēmumiem nevar lepoties, bet no Boba Hārtlija mums paliks tikai daiļie citāti pēcspēles intervijās un nianses izlases spēlētājiem, kuriem drīzumā būs pienācis vecums kārt slida vadzī.

Pēdējā grupu turnīra spēlē pret Vācijas izlasi labākais hokejists bija Miķelis Rēdlihs, kuram spožākie karjeras gadi jau ir aiz muguras. Vecākā izlase turnīrā neliecina par attīstību, bet uzticēšanos jau pieredzējušiem spēlētājiem, kuri nepaliek veiklāki un eksplozīvāki. Kā tad būs ar jaunajiem spēlētājiem, kuriem karjeras lielākās spēles vēl tikai priekšā? Līdz viņiem Hārtlija gudrības netiks, nemaz nerunājot par topošajiem profesionāļiem.

Biļetes un to ieņēmumi

Cik sāpīgs arī bija zaudējums grupu turnīra pēdējā spēlē Vācijai, mūsu valsts ar šo čempionātu ir tikai ieguvēja. Medijos turnīra organizatori skandē, ka visa Starptautiskās hokeja federācijas (IIHF) piešķirtā nauda teju 12 miljoni eiro paliks Latvijā tikai, kuru iesaistīto kabatās? Ja turnīra sākumā skaļākās diskusijas bija par Daugavas ledus halli, tad īsi pirms Latvijas pēdējās spēles par biļešu cenām. Nerunājot par IT sistēmu, kuru lika palaist 14 dienas ātrāk pirms plānotā sākuma, programmas veidotājiem vienā nedēļas nogalē nācās ļoti pasvīst.

Latvijas hokeja federācijas (LHF) pārstāvji norādīja, ka ienākumus no biļetēm iekasēs IIHF, pirms turnīra sākumā gan izskanēja informācija, ka pašmāju hokeja vadībai nebūs nekādu ienākumu, jo tribīnēs nebūs skatītāju. Un kurš tad galu galā nosaka biļešu cenas – vieni paši IIHF vai kopīgi, sēžoties pie galda, lai godīgi visu sadalītu?

Federācijas prezidents Aigars Kalvītis norādīja, ka tāds cenu līmenis pasaules čempionātos ir ierasts. Protams, uz Latvijas un Vācijas līmeņa nozīmes spēlēm biļešu cenas ir augstākas, bet iepriekšējos čempionātos cenas bija zemākas. 2019. gadā Slovākijā vienas spēles biļetes maksāja, sākot no 10 eiro, savukārt Dānijā gadu iepriekš, lai tiktu uz spēli bija jāšķiras no diviem līdz 300 eiro. Attaisnojumus var meklēt, ka līdzjutēji nevarēja iegādāties alu, picas šķēli, ierobežots sēdvietu skaits, bet uz grupu turnīra noslēdzošo spēli būtu ieradušies iespējamie 2,6 tūkstoši līdzjutēji mazliet virs 900 vietā.  

Ar cerību par nākamajiem panākumiem

Kāda rakstam saistība ar virsrakstu. Iesākumā nebiju liels grupas Astro’n’out pasaules čempionāta radītās himnas “For Glory and Joy” fanāts, bet ar laiku šis skaņdarbs iegājies. Katru pavasari hokejisti un Latvijas hokeja izlase gūst slavu, bet šogad noslēgums ir ar lielu vilšanos. Cerams, ka prieks būs nākamajos turnīros, jo pašreiz Latvijas hokeja saimniecībā nekas gaišs nav redzams.